Oktobrī par Bauskas rajona labāko sportisti nosaukta vieglatlēte Dace Ruskule. Viņa pasaules junioru čempionātā Čīlē izcīnīja 13. vietu.
Oktobrī par Bauskas rajona labāko sportisti nosaukta vieglatlēte Dace Ruskule. Viņa pasaules junioru čempionātā Čīlē izcīnīja 13. vietu.
Lielākie sportiskie panākumi gan bijuši vieglatlētei Irēnai Žaunai. Viņa šogad vairākas reizes atzīta par labāko, «Bauskas Dzīve» regulāri publicējusi informāciju par Irēnas gaitām. Šodien piedāvājam interviju ar Latvijas junioru izlases dalībnieci diska mešanā D. Ruskuli.
Tu pirmo reizi biji tik tālu projām no mājām, citā kontinentā, valstī, kas nelīdzinās Eiropas zemēm. Kā juties Čīlē un Santjago?
– Vairākus pavasarus braucu uz Čehiju, kur notiek treniņnometnes. Jabloņeca atrodas kalnu ielenkumā, un pirmās dienas Santjago man atgādināja Čehiju. Pilsēta, pavasaris un kalni visapkārt. Gaužām maz čīliešu saprot angļu valodu, tādēļ bija problēmas ar viņiem sazināties. Cilvēki tur ir ļoti atsaucīgi, ja pāris vārdu angliski zina, pateiks, piemēram, ka esi brīnišķīga. Mēs, eiropieši, tur bijām lielā ievērībā. Salīdzinājumā ar viņiem esam ļoti gari. Stāvēju veikalā rindā, un visi pārējie man tikai līdz pleciem. Viens pārdevējs bija gara auguma, saprata angliski un jautāja man, vai visi latvieši ir tik gari. Viņš kā par brīnumu zināja Latviju un Baltijas valstis. Santjago redzēju ļoti maz koptu sieviešu, mēs patiešām izcēlāmies.
Latvijas junioru izlases sasniegumi nebija tik labi, kā cerēts. Vai tu esi apmierināta ar savu rezultātu?
– Sākumā bija tukšuma sajūta un sarūgtinājums, ka viss nav līdz galam izdarīts, kaut gan disku aizmetu tikai 20 centimetru tuvāk, nekā ir mans personiskais rekords (Čīlē – 47,98 metri – M. O.). Pasaules čempionāti nav tā vieta, kur var uzstādīt personiskos rekordus. Sešas labākās sportistes bija ievērojami pārākas, pārējās – spēkos līdzīgas. Man ir grūti konkurēt ar «megamasām» (diska metējas, kuru svars ir ievērojami lielāks nekā Dacei – M. O.). Santjago vajadzēja turēties pretī karstumam, visu laiku staigāju ar ūdens pudeli rokās un aplaistījos. Labi, ka sacensības bija no rīta, tādēļ arī rezultāts labāks. Jānis Liepa priekšpusdienā šķēpu aizmeta 75 metrus, bet pēcpusdienā par pieciem metriem tuvāk. Likumsakarīgi, ka labāk veicās dienvidzemju sportistiem, visvairāk medaļu ieguva Kenija.
Vai Santjago bija piemēroti treniņapstākļi diska mešanai?
– Neticami, bet es trenējos uz asfaltēta laukuma botu, nevis diska mešanā, jo piemērotas bāzes nebija. Mans treneris Guntars Gailītis mēģināja sarunāt, lai tiekam uz rezerves laukuma. Izdevās tikai vienu reizi. Es neizturētu, ja man nebūtu līdzi trenera. Daudz kas bija neskaidrs – aklimatizācija un laika joslu maiņa. Treneris patiešām bija padomdevējs. Mājās pirms junioru čempionāta strādāju maksimāli – ar svaru stieni pārcilāju pat līdz deviņām tonnām dienā. Treniņi svaru zālē ir tas pats kas maize. Man un vēl pāris sportistiem nebija problēmu ar veselību. Vairāki medaļu kandidāti mocījās ar traumām. Domāju, ka ārstu mūsu delegācijā vajadzēja gan iekļaut. Šoreiz kvalificētas palīdzības nebija.
Vai ar sportu tu saisti nākotni?
– Jā, es domāju par pieaugušo izlasi un olimpiskajām spēlēm. Apzinos, ka pašlaik nedrīkstu sevi izsmelt līdz galam, esmu vēl «zaļa». Mešanas disciplīnās augstākos rezultātus sasniedz 24 – 25 gadu vecumā. Ko tas dos, ja tagad atradīšos spicē, bet pēc tam nebūšu nevienam vajadzīga. Man ir svarīga mana nākotne. Par olimpiskajām spēlēm sapņoju jau no 4. klases.
Kādi nosacījumi, tavuprāt, ir svarīgi, lai noturētos lielajā sportā?
– Tas nevar pastāvēt bez saistības ar medicīnu. Nespēju taču dienā apēst četrus kilogramus gaļas. Organismam vajag olbaltumvielas, aminoskābes, vitamīnus, uztura bagātinātājus. Bet tas viss maksā naudu… Pēc šāda izteikuma daudzi varbūt domās – nākamā anaboliste (anabolikas – vielas, kas organismā pastiprina olbaltumvielu sintēzi – M. O.). Tas ir maldīgi. Visam jābūt ļoti sabalansētam, lai sasniegtu augstus rezultātus.
Pašlaik tu esi Murjāņu sporta ģimnāzijas 13. klases audzēkne. Kā zināms, šajā mācību iestādē pēc 12. klases paliek talantīgi un perspektīvi jaunie sportisti.
– Nav savienojamas trīs lietas – mācīties, trenēties un pelnīt naudu. Tagad man galvenais ir treniņi, izglītošanās minimāla, mācos valodas. Vēlos kaut ko jaunu izdibināt, nemitīgi būt attīstībā. Negribu palikt tukša un bezpersoniska. Par junioru sportu man ir skumjas pārdomas. Kur paliek daudz talantīgu jauno sportistu, kas ir bijuši elitē? Viņi zaudē sponsorējumu, un karjera beidzas. Smagi to sacīt, bet lielākas izredzes ir tiem, kuri aizbrauc no savas valsts uz ārzemēm. Santjago Latvijas juniori ar izcīnīto sudraba godalgu ierindojās 25. vietā pasaulē, tāda pati vieta Kanādai un Norvēģijai, bet lielajai ASV – 32. vieta(!). Tas liek par kaut ko domāt. Latvijā juniorus nepietiekami novērtē un atbalsta.
Tu nežēlo sevi treniņos, piedalies sacensībās. Tā ir ne vien fiziska, bet arī smaga garīga slodze. Kā izdodas sevi iekšēji sakārtot?
– Tuvu cilvēku man ir ļoti maz, viņus turu zelta vērtē. Ģimenē gūstu lielāko atbalstu. Vajag, lai kāds tic, un manējie tic. Pret apkārtējiem man ir ļoti augstas prasības. Sanāk konflikti, jo līdzcilvēkiem izvirzu pārāk augstas prasības. Bet es dodu pretī visu labāko, kas manī ir. Laba literatūra noskaņo pozitīvi un filosofiski. Paula Koelju «Alķīmiķis», Ričarda Baha grāmata «Kaija, vārdā Džonatans Livingstons». Krāju atziņas gan pierakstos, gan atmiņā. Rakstu dienasgrāmatu un arī dzejas. Sacerēju Murjāņu sporta ģimnāzijai veltītu himnu.
Uz Čīli tu aizbrauci par ģimenes un labvēļu sagādātajiem līdzekļiem. Biji izpildījusi kvalifikācijas normu, bet valsts finansējumu nesaņēmi. Kam vēlies pateikties?
– Sirsnīgs paldies Bauskas rajona Padomes un Vecumnieku pagasta priekšsēdētājam Rihardam Melgailim, SIA «Piebalgas» direktoram Jānim Leitānam.
Dace Ruskule:
19 gadu veca, augums – 1,80 m, svars 80 kg.
Labākie panākumi – 14. vieta Eiropas junioru, 13. v. pasaules junioru čempionātā.
Pirmie treneri – Ēvalds Čerpinskis un Ivars Zilgalvis, pašreizējais – Guntars Gailītis.
Ar labām sekmēm beigusi Murjāņu sporta ģimnāzijas 12. klasi. Līdz 9. klasei mācījusies Vecumnieku vidusskolā.
Sapņi – piedalīties olimpiskajās spēlēs un ierindoties pirmajā sešniekā. Pēc aktīvā sporta gaitām – kļūt par ideālu treneri, kurā apvienotas ārsta zināšanas, masiera prasme un psihologa spējas.
Vadmotīvs – svarīgi, lai saprastu, ko tu gribi (pēc R. Baha).
