Baušķeniecei Aivai Graudiņai bija lemts 13 gadu nodzīvot kopā ar vecvecmāmiņu Hermīni Bērziņu (dzimušu Jurēvicu).
Baušķeniecei Aivai Graudiņai bija lemts 13 gadu nodzīvot kopā ar vecvecmāmiņu Hermīni Bērziņu (dzimušu Jurēvicu). Aiva paguvusi noklausīties daudzas pasakas, arī stāstījumus par seniem laikiem un radiniekiem.
Satraukums par līdzību ar Hitleru
Vai simtām reižu vecvecmāmiņa stāstījusi par izsūtīšanu uz Sibīriju. Miliči mājās ieradušies, uzreiz likuši saģērbties, nemaz nav atvēlēts laiks, lai sagatavotos tālajam ceļam. Kādā pieturas punktā miliči aizturējuši Hermīnes vīru Jāni, jo viņš esot vizuāli ļoti līdzīgs Ādolfam Hitleram. Iecirknī bijis satraukums ne pa jokam, līdz pārpratums tomēr noskaidrots. Sibīrijas laika atmiņās ietilpa stāstījums par milzu trūkumu, kartupeļu mizu izmantošanu pusdienu gatavošanā. Pretēji pārliecībai un tikumam, Hermīne meitu sūtījusi uz tuvējo kolhoza lauku zirņus zagt. Reiz miliči bērnu pieķēruši, bet atstājuši nesodītu mazo un novārgušo cilvēciņu.
Viltus jūrskola
Pēc atgriešanās no Sibīrijas vecvecmāmiņa nokļuvusi savās mājās Dāviņu pagastā. Bet nu jau no bagātās saimniecības nekas nebija palicis pāri, dienas ritējušas grūtā darbā un trūkumā. Kad Aiva piedzimusi, vecvecmāmiņa jau mitusi Bauskā, Rīgas ielā. No šiem laikiem spilgti atmiņā palicis atgadījums ar kaķēnu sūtīšanu jūrskolā.
Reiz vecvecmāmiņa pavēstījusi, ka tikko dzimušos kaķēnus meitenes nevarēs auklēt un mīļot, jo viņi tiks nogādāti jūrskolā. Aiva ar māsu iztēlojušās, kā mazie ņaudētāji, izauguši lieli, sēd uz kuģa borta un viņu pelēkajās spalvās pūš sāļais jūras vējš. Iedomu vīzija bijusi jo spilgta un interesanta. Taču pēc pāris stundām Aivai nez kā nācies redzēt, ko patiesībā nozīmē kaķu bērnu sūtīšana jūrskolā. Tad nu dusmas un naids uz vecvecmāmiņu bijis vairākas dienas.
Dzīve nav seriāls
Gadiem ejot, Aivas atmiņās vecvecmāmiņa Hermīne palikusi kā ļoti sirsnīga un iejūtīga būtne. Aiva novērojusi, ka viņā, šķiet, iemājojušas vairākas vecvecmāmiņas rakstura iezīmes. Meitene ir nedaudz sapņotāja, viņai ļoti patīk sēdēt pie loga un vērot garāmgājējus. Arī Hermīne vecumdienās ļoti mīlējusi skatīties pa dzīvoklīša logu un vērot Rīgas ielas iemītniekus. Hermīnei vienmēr bijusi cī- tīgi kopta mājas apkārtne, puķu dobes rūpīgi izravētas. Arī Aivu visvairāk kaitinot nekārtība un nevīžīgi noliktas mantas.
Aiva raksta dienasgrāmatu, kurā ir tikai viņai vienai lasāmas atziņas. Vecvecmāmiņa savulaik rūpīgi iegrāmatojusi saņemto pensiju, bērniem un mazbērniem iedoto naudiņu, līdzās skaitļiem lasāmi arī kādi pārdomu teikumi. Tā ir sava veida «grāmatvedība».
Atceroties vecvecmāmiņas stāstus par jaunību, Aivai šķiet, ka agrāk jaunieši bijuši nopietnāki, vairāk sagatavojušies iespējamām dzīves grūtībām. Tagad astoņpadsmitgadnieki šķiet gaisīgāki, seriālus saskatījušies un sacerējušies uz dzīvi kā filmu ar nebeidzamām laimīgām beigām.
