Izvērtējot Bauskas rajona pamatskolu audzēkņu darbus konkursā «Dzīvesstāsts», laikraksts «Bauskas Dzīve» savu balvu piešķīra Codes pamatskolas 8. klases audzēknei Martai Millerei.
Izvērtējot Bauskas rajona pamatskolu audzēkņu darbus konkursā “Dzīvesstāsts”, laikraksts “Bauskas Dzīve” savu balvu piešķīra Codes pamatskolas 8. klases audzēknei Martai Millerei.
Viņa izveidoja bagātīgu, gaumīgi noformētu un sirsnīgu pētījumu par savu vecmāmiņu, pensionētu Codes pamatskolas pedagoģi Viju Milleri.
Sarunā ar “Bauskas Dzīvi” piedalās abas: vecmāmiņa un mazmeita. Vispirms pārdomas par savu darbu izklāsta Marta.
– Klausoties vecmāmiņas stāstos, sapratu, ka dzīve viņai nebija viegla. Tolaik cilvēki bija daudz strādīgāki, jo viņiem gluži vienkārši vajadzēja izdzīvot. Man šķiet, ka tagad liela daļa cilvēku nav noskaņoti tik daudz laika un enerģijas veltīt darbam.
Vai vecie cilvēki tagad saprot jauniešus?
– Diez ko jau nesaprot. Mana vecmāmiņa arī neparko negrib atzīt pusaudžu modes lietas. Viņai, piemēram, neparko negrib iepatikties mans pīrsings, mazs metāla spīdumiņš degunā. Kāda ir galvenā atziņa, ko esi guvusi, klausoties vecmāmiņas stāstos?
– Es saprotu, ka ir ļoti, ļoti daudz jāmācās, lai dzīvē kaut ko sasniegtu. Tas nu ir skaidrs, ka jāizvēlas savs mērķis un uz to jāiet. Vecmāmiņa, manuprāt, dzīvē savu mērķi ir sasniegusi, gan visu mūžu strādājot skolā, gan audzinot bērnus un mazbērnus.
Vijas kundze, kāda šķiet dzīve, paskatoties uz to it kā no malas, Martas darba lappuses pārlapojot?
– Dzīve izveidojās tāda, kādas bija iespējas. Atceros, kara beigās Kurzemē vēl bija vācieši, tad viņi aizgāja un atnāca krievi. Atmiņā nav palikušas karavīru sejas, taču spilgti atceros, kādi bija šie cilvēki. Es stāvēju pie mājas, vēroju karavīrus un savā bērna prātā jau toreiz apjautu, ka notiek kaut kas briesmīgs. Izrādās, mūsu ģimenei tas bija patiesi baigs laiks. Visspilgtāk atmiņā palicis, kā tēvu saņēma ciet un nosūtīja uz filtrācijas nometni Vorkutā. Mūsu mājiņa pilsētā tika uzlauzta, viss paņemts, palika tikai viena māla bļodiņa, jo tajā bija ieliets rūgušpiens. Pilsētas galva mammai piedraudēja, ja daudz runās, nokļūs turpat kur vīrs.
Kā kinofilmas kadri man gar acīm slīd 1949. gada 25. marta notikumi. Man bija septiņi gadi, taču apjautu, ka notiek kaut kas nelabs. Saiņos stāvēja sapakota pārtika, siltās drēbes. Mēs atradāmies tantes mājas pagalmā, Alokstes upes pretējā krastā kalnup brauca pajūgi, kuros sēdēja aizvedamie cilvēki. Mēs bijām gatavi doties turp, kur mūs dzīs. Par laimi, tas nenotika.
Šādi bērnības iespaidi atstāja apziņā pēdas – emocionālas un arī materiālas – visam mūžam.
Kā salīdzinātu savas skolas gaitas ar tām, kādas tagad ir mazmeitai Martai, viņas vienaudžiem?
– Grūti salīdzināt, jo ir cits laikmets, citi apstākļi. Atceros, Apriķu septiņgadīgajā skolā bija brīnišķīga dabas mācības skolotāja Elfrīda Jankovska. Mums ļoti patika pēc viņas iniciatīvas strādāt skolas mācību un izmēģinājumu lauciņā. Tā bija gan liela atbildība par uzticēto darbiņu, gan prieks darboties.
Tagad skolēniem, manuprāt, nav sabalansētas fiziskās un garīgās aktivitātes. Skolēni sēd stundās, mājās – pie datora, pie televizora. Mācību programmas ir pārslogotas, bērni mācās no visa visu, bet galā daudz ko pa īstam tā arī neapgūst. Milzīga informācija gāžas pār jauniešu galvām.
Kas, jūsuprāt, visnegatīvāk ietekmē tagadējos pusaudžus?
– Vardarbība un visatļautība. Dzīvē tomēr jābūt lietām, par kurām nevajadzētu rakstīt tik daudz un tik izvērsti. Mazmeitas pusaudžu žurnālos ir tikai par popmūzikas zvaigznēm, par seksu. Bet viņus taču varētu interesēt arī kaut kas cits.
Un vēl, manuprāt, pusauga gados psihe nav tik nobriedusi, lai spētu saprast un izvērtēt to milzu vardarbību, asinis un nogalināšanu, ko viņi redz televīzijā, datoru spēlēs. Bērniem rodas aplams priekšstats par nāvi, par dzīvību. Viņiem var šķist, ka to var kā filmu apturēt un sākt no jauna.
Kā vērtējat trīsdesmit piecus skolā nostrādātus gadus?
– Vislielāko gandarījumu sagādā tas, ka neesmu vīlusies savos skolēnos. To secinu absolventu salidojumos, par to liecina bijušo audzēkņu nestie ziedi un izteiktā vēlme, lai tieši es pamācot tagad jau viņu bērnus.
Kāds būtu vēlējums jaunajai paaudzei? Un kas jādara, lai tas piepildītos?
– Lai nekad mums nebūtu jāzaudē sava neatkarība, lai mums nekad neviens vairs neuzkundzētos. Lai mani bērni un mazbērni nepiedzīvotu to, ko izbaudīja mana gadagājuma cilvēki. Lai to sasniegtu, ir daudz jāstrādā.
Vēl gribētu ieteikt jauniešiem tiekties pēc savas dzimtās puses, ja vien iespējams, tur atgriezties. Nevajadzētu latviešiem kļūt par pasaules gājējiem, kas dzīvo pēc principa “Kur labi, tur tēvija”. Pēc 1. maija mūsu jauniešiem pavērsies Eiropas vārti, taču es atbalstu tos censoņus, kuri brauc un izglītojas pasaulē, bet pēcāk atgriežas Latvijā un te liek lietā savas zināšanas.
Gandrīz 40 gadu mītot Zemgalē, manī bijušas alkas pēc Kurzemes pakalniem, lielajiem mežiem. Man bija nepieciešama kurzemnieku ieturētība, apdomīgums, viņu bezaprēķina izpalīdzība.
Būtu jauki, ja mana mazmeita tā varētu teikt par savu dzimto Zemgali.
