Šajā gadā vairāk nekā pērn esmu izbraukājusi Latviju un sevī joprojām glabāju gaišu noskaņu par mūsu zemi.
Šajā gadā vairāk nekā pērn esmu izbraukājusi Latviju un sevī joprojām glabāju gaišu noskaņu par mūsu zemi. Par tās sakoptajiem stūrīšiem, kuru kļūst aizvien vairāk. Apbrīnoju cilvēkus, kuri prot mazu naudu saistīt ar lielu darbu un panākt pat neiespējamo. Aizpute bija īpaši posusies Latvijas lauku 21. sporta spēļu finālsacensībām. Nerunāšu par modernizēto stadionu un tā lielisko skrejceļu. Kur vien staigājām, bija manāms gādīgu roku darbs, kas nav veicams dažos mēnešos, gaidot viesus. Lasīju vietējās avīzes speciālizdevumu un sapratu, ka sakoptība nav mirkļa uzplaiksnījums vai nejaušība. Aizputes namu pārvalde rūpējas, lai mazpilsētas ainavu nebojātu grausti, lai ēkas nepaliktu bez aprūpes. Droši vien aizputniekiem ir savi paņēmieni, kā saskaņot pašvaldības un privātīpašnieku intereses. Tāpat kā daudzi citi, priecājos par omulību, kāda valda mazpilsētiņā. Lūkojos uz pilsētas slimnīcas veco, bet koši krāsoto, spodro ēku. Baudīju Aizputes īpatnību jaukumu. Līdzīgi jutos arī Mazsalacā un satrūkos, kad vietējā kultūras darbiniece, sakot kritiskus vārdus par pilsētiņu, bilda: «Staicele gan ir kā ar mēli izlaizīta.» Tātad katrai vietai var būt savs standarts, jādomā, atbilstošs iedzīvotāju un ierēdņu prasīgumam, skaistuma un kārtības izjūtai.
Man patīk Bauska un jūtos tai piederīga. Redzu, ka pilsēta spēj pārvērsties, bet gadiem ilgi tās glītajā vaigā ir neārstējamas pumpas. Runājot par vasarā neizpļautu dārzu aiz mājas Plūdoņa ielā 58, Domē uzklausīju iebildi – tas ir privātīpašums. Tādas atrunas dzirdētas vēl par vairākām nesakoptām vietām un graustiem. Šis vārds tiek likts priekšā kā vairogs. Ko lai domā iebraucēji un viesi? Viņiem pilsēta ir vienots jēdziens, nevis sadalās divos īpašuma veidos. Kāpēc teritorijas sakopšanā nevarētu plašāk iesaistīt bezdarbniekus? Ja Bauska sevi piesaka par Latvijas dienvidu vārtiem, tad pilsētas saimniekiem jābūt neatlaidīgākiem vides sakoptībā. Sajūsmina Kraujas iela, kur visos gadalaikos ir nevainojama kārtība. Tātad arī māju īpašnieki spēj uzturēt sakoptu apkārtni, ja vien grib.
Šovasar paguvu aplūkot daudz skaistu sētu Vecumnieku pagastā. Perfekti sakoptais Strūbergu ģimenes daiļdārzs dažiem izraisa pat mazvērtības kompleksu. Iztaujājot saimnieci, uzzināju, ka dārza iekārtošana un aprūpe viņu glābusi no dziļas depresijas, kad pārmaiņu laikā zaudēts darbs profesijā un sabiedriskie pienākumi. Šī sēta ir īpaša, ar paveikto ģimene lepojas un netur to noslēpumā. Strūbergi izveidojuši savu mājas lapu internetā. Lai pasaule redz, cik skaista var būt lauku sēta Latvijā. Krāsu attēli sniedz pārliecinošu ainu par mūsu dārzu kultūru.
