Ulmaņlaikos pirktā bufete rundālietei Genovefai Vaičekonei vēl kalpo par dārzeņu glabātavu.
Ulmaņlaikos pirktā bufete rundālietei Genovefai Vaičekonei vēl kalpo par dārzeņu glabātavu.
Pašlaik tā atrodas G. Vaičekones māju “Stūrīši” melnajā ķēķī, kur agrāk vārīts ēdiens cūkām. Zemniece pēc aiziešanas pensijā vēl ilgi turējusi divas govis, teļus un cūkas. Tagad darbs neatmaksājas, turklāt vairs neļauj veselība. “Neviens man 86 gadu vecumā neņemas veikt gūžas operāciju. Saka – vajadzējis agrāk, bet 70 gados es vēl pa jumtu staigāju,” jokojot saka zemniece. Pašlaik viņas pārziņā ir divi mājas sargi un pāris peļu ķērāju, kā arī astoņas vistas un gailis.
Staigāts koka tupelēs
“Šo to atceros no vecajiem laikiem un šo to esmu aizmirsusi. Padomājiet, tomēr vecs cilvēks esmu,” saka rundāliete. Meklējot darbu, viņa uz Latviju no Baltkrievijas Braslavas rajona pārcēlusies 16 gadu vecumā, proti, ap 1935. gadu. “Sākumā par meitu pie saimniekiem strādāju Daugavpils rajonā, bet uz Rundāli pārcēlos jau 18 gadu veca. Atceros, kādā saimniecībā ļoti grūti bija ar koka tupelēm kājās sanest ūdeni ar nēšiem piecām govīm, tikpat aitām, trim zirgiem un cūkām,” stāsta zemes kopēja.
Drīzumā viņa pie saimniekiem sapelnījusi naudu un Bauskas mēbeļu veikalā iegādājusies bufeti. Tā uz Rundāli atvesta zirga vezumā. Agrāk bufetē likti trauki un citas lietas, bet tagad nokalpojušo mēbeli vēl izmanto par sakņu krātuvi.
Meistars ar zelta rokām
Genovefas darba stāžs sasniedz 44 gadus. “Pēc kara strādāju lauku brigādē un fermā par sargu. Visur, kur vajadzīgs. Toreiz biju dūšīga – pat ar spaiņiem javu nesu jaunajā mājā “Stūrīši”. To un kūtiņu 1962. gadā ar vīru uzbūvējām paši, bet ābeļu stādus nesu no Lepšām Saulainē,” stāsta pensionāre. Citi brīnījušies, kā Genovefa spēj pēc naktsdežūras vēl strādāt uz lauka.
Ar vīru Stepanu Vaičekonu viņa iepazinās Rundālē pēc kara. “Šurp viņš atbrauca strādāt par traktoristu. Mēs apprecējāmies 1956. gadā. Ģimenē bērnu nebija. Stepans prata gandrīz visus darbus. Viņš mācēja virpot un atslēdznieka arodu, arī apkalt zirgus un metināt mašīnas. Tāpēc ļaudis brauca pat no Bauskas un runāja, ka vīram ir zelta rokas. Toreizējā “Dzirnupes” kolhoza priekšsēdētāja Ruta Segliņa un vēlākā “Rundāles” sovhoza vadītājs Arvīds Kraņevskis ļoti slavēja viņu. Par savu darbu Stepans savulaik saņēma ne vienu vien goda rakstu, pat medaļas,” atceras sirmgalve. Diemžēl S. Vaičekonam līdz pensijai pietrūcis vien pusgads, apstiprina Rundāles pagasta padomes sociālās daļas vadītāja Zina Ziemele.
Viesmīlīgi cienājot ar kafiju, sarunas beigās Genovefas kundze “Bauskas Dzīvei” stāstīja par vietējo rundāliešu palīdzību viņai. Īpaši sirmgalve pateicas Z. Ziemelei un Rundāles pašvaldības vadītājam Aivaram Okmanim, kā arī zemniekam Jānim Kirkilam.
