Bauskā 30. gados ir bijis labdarības gadījums, kas vēlāk nepelnīti aizmirsts.
Bauskā 30. gados ir bijis labdarības gadījums, kas vēlāk nepelnīti aizmirsts.
Marta Grīslis raksta testamentu
Latvijas Valsts Vēstures arhīvā atrodami dokumenti, kas apliecina Bauskas namīpašnie- ces Martas Grīslis (dzimusi Flaume 1889. gada 4. oktobrī Bauskā) dāvinājumu savai pilsētai. 1937. gada 15. martā pie Rīgas notāra E. Brikovska parakstīts testaments: «Es, zemāk parakstījusies M. Grīslis, dz. Flaume, būdama pie pilna prāta un skaidras saprašanas, atrodu par labu jau pie laika noteikt manam nāves gadījumam par manu mantu un ar šo testamentu nosaku sekojošo: man piederošo nekustamo īpašumu Bauskā, Dambja ielā 7, novēlu manas māsīcas Bertas Boģis meitai Alīsei Boģis; man piederošo nekustamo īpašumu Pils ielā 3 novēlu manam krustdēlam – mana vīra brāļa dēlam Paulam Grīslim, uzliekot viņam par pienākumu samaksāt Bauskas namsaimnieku kredītiestādei Ls 950 ar procentēm mana vekseļu parāda segšanai; man piederošo nekustamo īpašumu (vasarnīcu) Rīgas Jūrmalā (Asari I), Melitas ielā 8, novēlu bez iekārtas Bauskas pilsētai bērnu kolonijas ierīkošanai ar nosaukumu «Kolonija Marija», uzliekot pilsētai par pienākumu samaksāt Bauskas latviešu krājaizdevu kasei Ls 2000 ar procentēm mana vekseļa parāda segšanai. Visu manu pārējo mantu, kā kustamu, tā nekustamu, lai tā atrastos kur atrazdamās un lai tā sastāvētu no kā sastāvēdama, to skaitā man piederošo nekustamo īpašumu Bauskā, Biržu ielā 28, novēlu manam vīram Fricim Grīslim, dz. 1867. gada 10. oktobrī Lielzalves pagastā, ieceļot viņu par manu vienīgo mantinieku. Ar novēlēto mantu manam vīram Fr. Grīslim pēc manas nāves ir tiesība rīkoties pēc saviem ieskatiem. Izsaku vēlēšanos, lai mans vīrs Fr. Grīslis to mantojuma daļu, kas izrādītos par viņam piederošu uz viņa nāves dienu, viņš savukārt novēlētu manas minētās māsīcas meitai Alīsei Boģis… Par šī testamenta izpildītāju ieceļu Bauskas latviešu draudzes mācītāju Gustavu Tursu…»
Bērnu vasaras nometne
Grīšļiem tolaik piederēja arī nams Pils (tagad – Plūdoņa) ielā 14 un viens no pilsētas lielākajiem dzīvojamiem namiem Dambja ielā 1 (tas parasti redzams daudzos senos pilsētas panorāmas skatos – it kā trīs kopā sabūvēti nami). Šo testamentu un M. Grīslis kundzes nāvi vēl atceras vecākie baušķenieki. Runā, it kā kundze nāvē esot devusies labprātīgi, jo īsi pirms tam traģiski bojā gājusi viņas meita…
Testamentā minētā «bērnu kolonija» mūsdienu terminoloģijā būtu dēvējama par vasaras nometni. Var saprast, ka drīz pēc minētā dokumenta parakstīšanas M. Grīslis ir nomirusi, jo jau tā paša gada 13. aprīļa Bauskas pilsētas valdes sēdē nolemts «mantojumu pieņemt un izlietot saskaņā ar novēlējumu». Pēdējos Latvijas neatkarības gados šajā vasarnīcā vasaras sezonā uzturējās Bauskas iedzīvotāju bērni vecumā no 7 līdz 12 gadiem, «kuriem pēc ārsta ieteikuma ieteicama uzturēšanās jūrmalā». Tātad šis dāvinājums kalpoja cēliem labdarības mērķiem – bērnu veselības nostiprināšanai un uzlabošanai.
Kas notiks ar namu Asaros?
Saprotams, ka okupācijas varām šādi novēlējumi nebija saistoši, visi lielie namīpašumi un arī Jūrmalas vasarnīcas tika nacionalizēti. Tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas radās iespēja atgūt likumīgos īpašumus. Arī M. Grīslis kundzes testaments ir tāds dokuments, kuram pēc mūsu valsts likumdošanas vajadzētu būt spēkā. Domāju, ka arī mūsdienās šāds pilsētai piederošs īpašums Jūrmalā varētu tikt izmantots tā, kā to savā novēlējumā paredzēja M. Grīslis – kaut vai vasaras nometnes rīkošanai trūcīgu baušķenieku ģimeņu bērniem.
