Somi, dāņi un lietuvieši ir apvienojušies kopīgā projektā, lai saglabātu Zemgales amatniecības tradīcijas.
Somi, dāņi un lietuvieši ir apvienojušies kopīgā projektā, lai saglabātu Zemgales amatniecības tradīcijas. Šodien Zemgales attīstības aģentūra uz sanāksmi Bauskā aicina dažādu amatu meistarus, kuri ir ieinteresēti tradīciju saglabāšanā. Ja nemaldos, tad pirms astoņiem deviņiem gadiem ar tādu pašu iniciatīvu nāca klajā entuziasts Elmārs Celmiņš. Viņam pat izdevās nodibināt Bauskas rajona amatnieku biedrību, bet tās mūžs nebija ilgs. Atceros vairākas sarunas ar Celmiņa kungu. Viņš bija acīmredzami noraizējies par tautas amatu tradīciju «nogrimšanu» nebūtībā. Toreiz man šķita, ka uztraukumam nav iemesla. Teju vai katrā pagastā darbojās audēju, pinēju un adītāju pulciņi, bet Tautas lietišķās mākslas studija «Bauska» strādāja ar plašu vērienu, aušanas prasmi mācot vairākām jaunu cilvēku grupām. Vienīgi krāšņu mūrētāji un kalēji tolaik bija kā ar uguni jāmeklē.
Studijas vadītājai Dzintrai Mētelei nesen vaicāju, kur palikušas visas jaunās, enerģiskās meitenes. «Viņas sēž pie datoriem. Aušana ir tikai vaļasprieks, bet datorprasme – amats visam mūžam. Arī pinēju mūsu studijā vairs nav. Vecīši ir aizsaulē, bet jaunie strādā vismaz 12 stundu dienā. Kādi vairs te vaļasprieki!» studijas vadītāja labi apzinās pašreizējā laika iezīmes.
Deviņdesmito gadu sākumā daiļamatiem nepieciešamās izejvielas brīvi nopirkt nevarēja. Vēlāk cilvēkiem trūka naudas. Tagad maiss dzijas maksā apmēram tikpat, cik interneta pastāvīgais pieslēgums vienā mēnesī. Gandrīz visi izvēlas internetu, jo neviens negrib palikt pusbadā un neapģērbts. Tikpat labi tie ir arī citi iztikas nodrošināšanas darbi. Mūsdienās vaļasprieks ir kļuvis par sirmmāmiņu un vectētiņu privilēģiju. Tikai viņiem nekur nav jāsteidzas.
Tautas tradicionālā māksla, kas pārstāv visus amatus, tomēr ļoti atšķiras no citām nozarēm. Te nemācās no grāmatām un lekcijām, jo meistars amata prasmes tieši nodod māceklim. Ir tūkstošiem nianšu, ko iesācējs bez pieredzējuša padomdevēja neapgūs nekad. Tās arī ir tradīcijas. Ko iesākt, ja mācekļu kļūst aizvien mazāk? Nedomāju, ka tā notiek vienīgi Latvijā. Tāpēc šķiet, ka starpvalstu projekts par amatniecības tradīciju saglabāšanu varētu pavērt vismaz kādu iespēju izkļūšanai no krīzes. Neviens latvietis taču negribētu, ka nākamās paaudzes priekšstatu par tautas amatiem gūtu tikai no videoierakstiem un muzeju vitrīnām!
