Mūsdienās ir moderni, pat stilīgi runāt par naftas ieguvi Bauskas rajonā. Visi zina, kurš rok, kur rok, tikai nejēgas policisti nevienu nevar noķert, jo… paši rok.
Mūsdienās ir moderni, pat stilīgi runāt par naftas ieguvi Bauskas rajonā. Visi zina, kurš rok, kur rok, tikai nejēgas policisti nevienu nevar noķert, jo… paši rok. Tāpēc arī «Bauskas Dzīve», gatavojot publikāciju par Viesturu pagasta nomali, vispirms devās naftas produktu meklējumos.
Motivācija tam bija arī tikko «svaigs», 19. septembrī konstatēts nesankcionēts pieslēgums naftas produktu vada Polocka–Ventspils 316. kilometrā Viesturu pagastā. Pieslēgums bija nomaskēts mājās «Stepes», kas atrodas apmēram septiņus kilometrus no lielās caurules.
Iznomā pussabrukušu kūti
Stepju māju saimniece Sarmīte Kuzmenko par avīžnieku ierašanos nebūt nav priecīga, jo pēdējās dienās tirpināta un izprašņāta jau diezgan. Tieši viņas mājas pamestajā kūtī pirms nedēļas atklāts nesankcionēts pieslēgums naftas vadam. «Man pat prātā nenāca, ka viss tā beigsies,» taisnojas saimniece. «Reiz atbrauca tāds solīds kungs un palūdza iznomāt kūti, ierīkošot noliktavu, glabāšot dažādas mantas. Noslēdza līgumu, 50 līdz 70 latu mēnesī solīja maksāt. Uzvārdu gan neatceros. Apmēram pirms nedēļām trim tas notika. Nemaz nemanīju, pa kuru laiku te mucu atveda, caurules ievilka. Kā es varēju iedomāties, ka viņš naftu zags, jo līdz «trubai» tak no mūsu mājām kādi septiņi kilometri! Domāju, kūti sakārtos, noliktavu ierīkos, mums pašiem kāds labums tiks. Kad suņi naktīs rej, es nemaz neeju laukā skatīties. Viņi tak katru auto, kas pa šoseju brauc, aprej.»
Dzīvo, kur nekā nav
Par nakts melnumu un nevēlēšanos tumsā bāzt galvu no istabas laukā stāsta arī nomaļo māju «Lampari» saimnieki Tamāra un Kārlis Grigucēviči. Par naftas ieguvi abi piemetina tikai sarunas noslēgumā. Iepazīšanās sākas ar laukos tik tradicionālām žēlabām – veikala nav, dzīvokļa nav, ceļa nav, darba nav. «Bauskas Dzīvei» argumenti nav vajadzīgi vien par ceļa trūkumu, jo, uz «Lampariem» braucot, redakcijas auto tiek kārtīgi palauzīts. Līdzās daudzajiem «nav» saimniecībā tomēr ir lopiņi, zemītē tiek izaudzēts viņiem silēs liekamais, arī pašu galdam. Jā, ir izaudzināti septiņi bērni, kuri nu paši savā dzīvē aizdevušies – cits uz Rīgu, cits tepat uz Bērsteli, viena meita apmetusies blakusmājā. «Ko nu no viņiem daudz sagaidīsi,» teic Tamāra. «Atbrauc jau kādus darbus padarīt, bet neaizmirst arī latiņu palūgt, paņemt kartupeļus, bietītes. Mēs jau dodam, jo viņiem tak vairāk vajag.»
Lauku tradicionālo rūpalu – «krutkas» tirdzniecību – Tamāra arī pirms laba laika pārtraukusi, veselība neļaujot ar to nodarboties. «Agrāk gan kandžu dzinu no cukura, mana marka bija garda, bez piegaršas. Esmu Rīgā par pārdevēju strādājusi, tirgoties labi mācēju,» tā T. Grigucēviča.
Simt latu un desmit maisu kartupeļu
Stāstot par savu dzīvi, Tamāra vispirms nogaužas par slikto veselību un tad steidz slavēt vīru. Cik viņš labs – mājas darbus paveicot, lopus pabarojot, istabu uzkopjot. Tā nu abi dienas te, «Lamparos», vadot. Pagasts gan piedāvā pārcelties uz centru, divistabu dzīvoklītis arī nolūkots, bet tur saimnieks prasa desmit maisu kartupeļu un vēl simt latu. Tādas bagātības viņiem nav. Pie tam, kur centrā liks zirgu, kur zeme būs? Arī maksājumi te, laukos, nekādi nav jāveic, vien par elektrību. Savukārt centra dzīvoklī vajadzēs norēķināties par apkuri, atkritumiem, vēl sazin ko. Kaut gan mierīgāka dzīve varbūt tur arī būtu.
Aicina nosēsties helikopteru
Par lauku mieru un idilli «Lamparos» Tamāra nesūdzas, tikai naktīs gan bieži suņi kā traki rejot. Esot jau arī iemesls – līdz naftas vadam simt metru. «Lai suņi naktī rej, cik grib, es ārā neeju,» stāsta Tamāra. «Ko, lai man pa galvu kāds iedod?! Reiz vakarā skatos, tā kā sargu mašīna tur, pie kokiem, piestāj, izdzēš lampas un nu gaida. Naktī atkal suņi plēšas pie ķēdes, no rīta redzu, ceļa malas grāvis pilns ar soļarku. Pēc brīža lidoja apsargu helikopters, es plivinos, māju ar rokām, lai laižas lejā un savāc pārpalikumus. Tāda mums dzīve pie naftas vada. Vai interesanta, spriediet paši!»
Savienībā laba dzīve
Lai arī šajā brīdī gribas domāt par «Lamparu» saimnieku pilsonisko neuzdrīkstēšanos, taču izrādās, ka lielajā politikā viņiem ir sava saprašana, savi spriedumi. Kārlis referendumā balsojis par, jo vienā savienībā jau ir dzīvojis, tur nav slikti klājies, varbūt jaunajā savienībā arī dzīve būšot labāka. Tamāra gan uzreiz pauž kategorisku nepatiku pret premjeru Repši, kurš pats sev lielu algu «sataisījis», bet viņai jāiztiek ar 50 latu pensiju. Ja būtu vismaz 80, tad vēl varētu kādu labu vārdu par valdību pateikt.
Savs vērtējums – trāpīgs, no televīzijas un avīzēm aizgūts – Grigucēvičiem ir par daudziem vadošiem valsts politiķiem: Bērziņš Andris gan bija labs, Šķēle visu sev sazadzies, Godmanis arī patīk, Gorbunovs – tāds ļoti smuks, bet Vaira Vīķe-Freiberga jātriec uz Ameriku prom, jo no šejienes dzīves viņa neko nesaprot.
Astoņus gadus nenožēlo
Ingrīda Grigucēviča kopā ar vīru Vadimu «Dūdās» – arī grūti piebraucamā lauku viensētā – dzīvo jau astoņus gadus. Pirms tam četri gadi pavadīti Bērsteles centrā. Taču jaunā sieviete tur noteikti negribētu atgriezties, jo šeit, laukos, ir viss – zeme, lopiņi, darbs, arī svaigs gaiss. Lielajā, no sarkaniem ķieģeļiem būvētā mājā Ņikitini apdzīvo tikai vienu galu. Ēkas pieder saimniecei, kura mīt Rīgā, viņa īrniekiem maksā 30 latu mēnesī par mājas sakopšanu, pieskatīšanu. «Bauskas Dzīve» pārliecinājās, ka pagalms patiesi tīrs, zāle nopļauta. To Vadims pats ar rokas izkapti paveicis.
No lopiņiem iegūto pienu un gaļu Ingrīdas ģimene pati patērē, vēl iztikai izaug dārzeņi. Arī līdzās «Dūdām» iet naftas vads, taču no tā nekādu «peļņu» saimnieki negūstot. Pēdējā laikā vien pārbaudītāji biežāk braucot, helikopters vai reizes divas dienā virs mājas pārlido. Vada apsargi, kuri te gandrīz katru dienu sastopami, solījuši ceļu salabot, diemžēl nodoms tā arī nav īstenots. Tomēr bez kārtīgas brauktuves iztiekot, jo Ingrīdai ir velosipēds. Katru rītu ar divriteni viņa dēlēnu Artūru aizved uz skolu Bērstelē, bet pēcpusdienā brauc pakaļ.
Gadsimtu mijā noskuj bārdu
Kad «naftinieku» stāstiņi Viesturos gana saklausīti, «Bauskas Dzīve» vēl iegriezās «Pērnaviešos», kur saimnieko jau zināmais Indulis Bergmanis. Pēdējo reizi te viesojāmies pirms vairākiem gadiem. Šoreiz saimnieks stāstīja, kā interesanti atzīmējis tūkstošgades miju. 1999. gada decembra pēdējās dienās, apjaušot vēsturiskā datuma nozīmību, Indulis kārtīgi saposies un devies uz darbnīcu fotografēties. Pirms tam vairāk nekā gadu bija audzējis garu, kuplu bārdu. 2000. gada 1. janvāra rītā gludi noskuvies un vēlreiz devies pie fotogrāfa.
Tagad abas ar pāris dienu starpību gatavotās fotogrāfijas novietotas Induļa Bergmaņa kabinetā goda vietā. «Kaut kādi tak tā dzīvīte jāpadara interesantāka,» labdabīgi smejot, atzīst sirmais vīrs.
«Naftinieku» stāstiņi
Pagastā esot vīrs, kurš regulāri tirgojot dīzeļdegvielu, kannas salicis zirga ratos. Viņš braukājot ar savu pusklibo lopiņu un piedāvājot dīzeli – divi lati par 20 litriem.
Reiz viesturieši esot pārskatījušies un pieurbušies pie vada jau Jelgavas rajonā. Par to kaimiņu urbēji bijuši dikti neapmierināti, tad vienam no viesturiešu racējiem nācies skrotis pabaudīt.
Iespējams, pēc gadiem šādi un līdzīgi stāstiņi tiks pieskaitīti pie atjaunotās Latvijas laika folkloras vērtībām. Palaikam tie patiesi pēc pasakām izklausās, no mutes mutē klīzdami, bagātināti ar fantāziju un izdomu. Viesturos stāsta vienu, brunavieši un īslīcieši smej par ko citu, ceraukstieši savukārt sauc mājas un saimniekus, kas no «trubas» barojas. To visu ir interesanti, varbūt pat smieklīgi klausīties, ja vien fakti nemudinātu domāt par pretējo. Ziņu aģentūras atkal vēstī: «Bauskas rajonā konstatēts kārtējais nesankcionētais pieslēgums naftas produktu vadam Polocka–Ventspils.»
