Mēmeles vārdu pieminot, Bauskas mednieku un makšķernieku biedrībā daudzi smagi nopūšas.Drūmā situācija, kurā ir nokļuvusi mūsu likteņupe, rada nopietnas pārdomas. Runa nav par to, ka līgotāji upes krastos Jāņos būtu ko sliktu pastrādājuši, bet gan par maluzvejniekiem.Ūdens «tuksnesis» Pārbaudēs atklātie fakti liecina, ka posmā no Bauskas līdz Skaistkalnei nesen atrasti un izvilkti nevis divi, bet gandrīz 20 tīkli. Tas vēl neatspoguļo patieso situāciju, jo visus upē noslēptos murdus un tīklus diez vai ir iespējams atrast. Tajos droši vien pūst beigtas zivis, kas jau tā netīrā ūdens kvalitāti vēl vairāk pasliktina.Upes pazinēju sejās izdziest smaids, tikko tiek minēts Mēmeles posms Ceraukstes pagastā pie Lejenieku mājām. Šeit jau sen nav Plūdoņa apdziedātās ūdeņu bagātības. Tā vēl būtu pusbēda, ja šajā posmā bezatbildīgi ļaudis nelietotu aizliegtus zivju iznīcināšanas mehānismus. Mēmeles klusajos līcīšos no Skaistkalnes līdz Kurmenei visizplatītākā esot zivju bendēšana ar elektrisko strāvu. Krastā sastaptie makšķernieki ir vienisprātis, ka drīz vien Mēmeles atsevišķi posmi varētu pārvērsties par ūdens «tuksnesi». Ar somām un tīkliem Nekādu optimismu nevieš arī upes krasti. Ceraukstes pagastā atrodas Bangu ūdenstilpe, ko Bauskas mednieku un makšķernieku biedrība apsaimnieko, gādā par zivju resursu pavairošanu, bet dīķi apdraud iebrucēji ar tīkliem. No nelaimēm nav pasargāta arī Mūsa. Līņu nārsta laikā pat pilsētas teritorijā gaišā dienas laikā upmalā ierodas glūnīgi tipāži ar somām. Viņi tēlo atpūtniekus, bet patiesībā tie ir ļaunprātīgi zivju ķērāji, kuru somās paslēptas neatļautas ierīces.Sargājot Mēmeli no izlaupīšanas, Mednieku un makšķernieku biedrības izpilddirektors Pēteris Seleckis un entuziasts Tālis Dreijers netaupa enerģiju un laiku, lai vērstos pret ūdeņu resursu postītājiem, kuru skaits nemitīgi palielinās. Pie Mēmeles vajadzētu atrasties tikai likumus un dabu cienošiem makšķerniekiem, kuri uz pasauli lūkojas ar Jāņa Jaunsudrabiņa acīm. Kur meklēt glābiņu? Ar biedrības un daudzu entuziastu spēkiem vien ir par maz, lai vērstos pret patvaļu un nekaunību. Manuprāt, būtu nepieciešama spēcīga vides organizācija, kas aizstāvētu sabiedrības intereses, krasi nostātos pret likumpārkāpējiem un darbotos saskaņā ar ētikas principiem un zinātnieku norādēm. Un ne jau tikai Mēmeles zivju dēļ, bet lai saglabātu dabu un tās bagātības nākamajām paaudzēm. «Zaļo» kustība pasaulē nav nekas jauns. Tās pārstāvji ir ievēlēti vairāku valstu parlamentos. Latvijā diemžēl tā nav. Domāju, ka lielāku iniciatīvu ūdeņu aizsardzībā varētu gaidīt no Valsts vides dienesta, arī no vecākā inspektora Valērija Gabrāna. Runa jau nav tikai par Mēmeles ieilgušo nelaimi un upes veselību. Runa ir par mūsu garīgo un tikumisko veselību. Par mūsu dzīves kultūras pamatiem.
