Es pusnakts logā vientuļajā skatos, kā klusi plīvo kādas sveces guns.
Es pusnakts logā vientuļajā skatos,
Kā klusi plīvo kādas sveces guns.
Smej bērnība ar jāņtārpiņu matos,
Un pāri jumtiem aiziet Mēness suns…
Laiks veļas baltām kupenām pār mani,
Un lāstekas kā sārtas krelles mirdz.
Skan tālos torņos gliemežvāku zvani,
Un jaunām spārnu vēdām lido sirds.
Plīst pumpurs zaļais, raisās lapa mikla
Kā prieka malks tām skumjām, kas vēl skums,
Ka palieku ar taureni uz stikla,
Kaut mūžīgs ir mans sapņa lidojums.
Dziest pusnakts logs ar aizsvīdušām rūtīm,
Drīz izplēn arī sveces trauslā guns,
Un viegli, viegli pieglaužas pie krūtīm
Ar purnu pelēko man Mēness suns.
