Vecsaules pagasta zemnieku vidū ir savas autoritātes. Lauku sētai un darbam raksturīgs pamatīgums, dzimtas spēks un gaišums piemīt «Mežmārtiņu» saimniekiem – Spangeriem.
Vecsaules pagasta zemnieku vidū ir savas autoritātes. Lauku sētai un darbam raksturīgs pamatīgums, dzimtas spēks un gaišums piemīt «Mežmārtiņu» saimniekiem – Spangeriem.
Raušus izcep no pašu audzētās labības
Kā jau katrā sētā, arī «Mežmārtiņos» ir savas svētku tradīcijas. 24. decembris aizrit mierīgi, klusi baudot svētvakaru un apcerot dzīvi. Spangeru trīs meitas katra tad ir savās mājās. Pēdējos gados ierasts, ka mamma no laukiem jau priekšsvētku dienās aizbrauc uz galvaspilsētu un ciemojas pie mazbērniem meitas Lienes ģimenē. Jēkabs gan paliek mājās un ir kopā ar jaunāko atvasi Olitu, viņas vīru un trim mazbērniem.
Olita teic, ka pāris dienu vajadzīgs, lai atgūtos no pirmssvētku steigas un aizņemtības, jo kopā ar bērniem bijis jāizpriecājas viņu sarīkojumos un koncertos. Abas māsiņas Līna un Alma, mazais brālis Krišjānis darbojas Bauskas tautas nama pulciņos, un gadu mijas dienas ir tās «skrejošākās».
«Mežmārtiņos» visa dzimta būs kopā 31. decembra vakarā. Tad nu māju piepilda Spangeru saime – trīs meitas ar savām ģimenēm, septiņi mazbērni. Vietas vēl pietiek tuvākajiem draugiem. Mājinieki rīko cienasta galdu, kurā neiztrūkstoši mēdz būt pīrāgi, kas cepti no pašu izaudzēto graudu maluma. Bērni palīdz veidot piparkūkas, kas arī ir svētku mielasta obligāta piedeva. Galdā liek «Mežmārtiņu» laukos izkultos zirņus. Olita smej, ka tad ir arī īstie saldumu svētki, mazie pat kļūstot izvēlīgi, meklējot tās gardākās konfektes.
Spangeriem dāvaniņas atnesot rūķi. Tādai kuplai saimei viens pats Ziemassvētku vecītis to lielo maisu diezin vai varētu atstiept. Bērni gan ir vēlējušies ar dāvanu nesējiem satikties, bet tas nav izdevies…
Jēkaba apaļā vasara
«Mežmārtiņu» mantinieks Jēkabs Spangers pagājušajā vasarā nosvinēja apaļu septiņdesmit gadu jubileju. Tiekoties par to mēs nerunājām, valodas vairāk vērpās ap lauku darbiem. Pat tik zinošs un pieredzējis agronoms kā Jēkabs atzina, – vienubrīd šķitis, ka bankrots ir klāt. Saimniecība specializējusies graudaugu audzēšanā, un nelabvēlīgie laika apstākļi radīja daudz sarežģījumu. Tomēr izdevies nodot pārstrādes uzņēmumiem rudzus, kviešus un miežus. «Mežmārtiņu» grāmatvedību pārzina J. Spangers, un, kaut arī vēl jau visi rēķini nav apkopoti, gluži neveiksmīgs aizejošais gads tomēr nav.
Ja arī valstī lauksaimniecība nav sakārtota, tad savā saimniecībā kārtībai ir jābūt. Abas paaudzes, liekot kopā katra savu varēšanu, apsaimnieko 250 hektāru zemes. Gudro un plāno, kā to labāk izdarīt. Ja arī neveicas, tad mierinājumu dod tuvinieku sapratne, pašu sēta. Jēkabtēvs laucinieka atturībā un rāmumā prot apslēpt emocijas. Taču ir tik droši un mīļi, ja dzirdi, ka meita Olita saka: «Mana ģimene pilsētā dzīvot nespētu.»
