Tā kā vairākkārt avīzē «Bauskas Dzīve» publicēts biedrības «Sporta klubs «Bauskas zemgaļi»» (turpmāk saukta – biedrība) valdes priekšsēdētāja Arvīda Āboliņa vienpersoniskais, subjektīvais viedoklis par šautuves darbības traucēšanu, mēs, Ceraukstes pagasta Mūsas ciemata iedzīvotāji, vēlamies paust savus uzskatus un atkārtoti aicināt biedrības pārstāvjus uz izpratni par iedzīvotāju izmisumu, kāds izveidojies, ilgstoši ciešot šaušanas trokšņus no biedrības ierīkotās šautuves.
Ilgstoši traucē dzīvi
Biedrības pārstāvis laikrakstā publicētajā vēstulē paudis sašutumu, ka Bauskas novada domes licencēšanas komisija bijusi neobjektīva, pieņemot lēmumu par atļaujas anulēšanu, un šādu lēmumu pieņēmusi, biedrībasprāt, negaidīti. Taču jānorāda, ka šāds apgalvojums ir melīgs un acīmredzami nepatiess. Tieši pretēji – esam bijuši liecinieki, ka Bauskas novada dome ar biedrību ilgstoši risināja sarunas un daudzkārt deva iespēju novērst gan šautuves iekšējās darbības pārkāpumus, gan iekārtot to atbilstīgi prasībām, lai turpmāk netiktu traucēta apkārtējo iedzīvotāju ikdiena.
Nepatiesi ir arī A. Āboliņa apgalvojumi, ka šautuves darbība traucē tikai divām trim ģimenēm, jo Bauskas novada domei tika iesniegta sūdzību vēstule, kuru parakstījuši ne mazāk kā piecdesmit iedzīvotāju.
Skaļie, pēkšņie šaušanas trokšņi, kas izplatījās no šautuves, ir ilgstoši traucējuši apkārtējo mieru, bet iedzīvotāju izmisīgie lūgumi un Bauskas domes prasības, lai šaušanas troksnis neizplatās pa visu pagastu, tā arī daudzus gadus netika ņemti vērā.
Pēc vairākkārtējiem atļaujas anulēšanas brīdinājumiem un tā datuma atlikšanas, redzot biedrības nevēlēšanos veltīt jebkādas pūles un laiku trūkumu novēršanai, pienāca brīdis, kad domes komisijas lojālā attieksme bija jāmaina un jārīkojas atbilstīgi normatīvajiem aktiem.
Rada veselības problēmas
Mēs piekrītam, ka visiem patīk «kvalitatīva brīvā laika pavadīšana» (citāts no A. Āboliņa vēstules). Tomēr nav saprotams, kāpēc tik daudzus gadus (šautuve ierīkota jau pirms 30 gadiem) šautuves saimnieki nav spējuši rast risinājumu trokšņu ierobežošanai tā, lai arī mums būtu iespēja kvalitatīvi pavadīt laiku, nevis savā piemājas mauriņā justies kā bīstamā kara zonā.
Mūsu mazbērni, kas atbraukuši uz laukiem vasarā baudīt lauku svaigo gaisu un mieru, bija spiesti slēpties vistālākajā mājas stūrī no bailēm, ka ārā šauj, tika nemitīgi traucēts maziem bērniem tik nepieciešamais miegs. Ne vienam vien iedzīvotājam nemitīgā šaudīšanās radījusi veselības problēmas, tiek apmeklēts psihologs un lietoti medikamenti, jo neizturamā trokšņa dēļ ir paaugstinājusies nervozitāte, kas arī iespaido attiecības ar līdzcilvēkiem. Žēl noraudzīties uz mājdzīvniekiem, īpaši suņiem, kurus šādas skaņas traumē tik ļoti, ka tie nav spējīgi rast sev patvērumu un nereti bēg no mājām.
Mūsu tautas sēru dienā, 14. jūnijā, kad gandrīz katra latviešu ģimene pulcējas kopā, klusējot piemin izsūtītos radiniekus, mēs bijām spiesti klausīties šāvienu blīkšķos līdz vēlam vakaram. Lieki piebilst, kādas izjūtas tas radīja īpaši cienījama vecuma cilvēkiem, kas piedzīvojuši kara šausmas, savukārt biedrības pārstāvis norāda vienīgi, ka šis datums nav ne svētku diena, ne brīvdiena, kurā šautuves darbība jāierobežo. Domes izsniegtajā atļaujā gan šis datums minēts kā diena, kurā šaušana aizliegta.
Šautuvi – uz citu vietu
A. Āboliņam vēlamies pateikt, ka mums nav nekāda personiska naida pret viņu, kā viņš to minējis savā vēstulē, jo nekad neesam viņu pat satikuši. Diemžēl līdz šim sarunas ar biedrības pārstāvi bijušas tikai telefoniskas. Jāatzīst, ka A. Āboliņš par iedzīvotāju neapmierinātību izteicies visai ciniski, nerespektējot ne vecu cilvēku, ne mazu bērnu tiesības.
Nobeigumā apliecinām, ka atbalstām aktīvu atpūtu un respektējam apkārtējo līdzcilvēku brīvību nodarboties ar izvēlētajiem vaļaspriekiem, bet vēlamies, lai ar šādu atpūtu netiktu pārkāptas citu intereses un tiesības. Uzskatām, ka gan Bauskas, gan blakus esošajos novados ir pietiekami daudz citu piemērotu vietu šautuves ierīkošanai, lai tā netraucētu iedzīvotāju mieru.
Vēlamies pateikties Bauskas novada domes deputātiem Jānim Rumbam un Alvim Feldmanim, kuri mūs uzklausīja un nebija vienaldzīgi par savu iedzīvotāju labklājību.
