24. un 25. janvārī uz Liepājas teātra skatuves atkal kāpa Romeo un Džuljeta. Režisores Gaļinas Poliščukas inscenētā Viljama Šekspīra traģēdija «Romeo un Džuljeta» pirmizrādi piedzīvoja pērn decembrī.
24. un 25. janvārī uz Liepājas teātra skatuves atkal kāpa Romeo un Džuljeta.
Režisores Gaļinas Poliščukas inscenētā Viljama Šekspīra traģēdija “Romeo un Džuljeta” pirmizrādi piedzīvoja pērn decembrī. Iestudējums “Romeo un Džuljeta. Mīts” veidots pēc izcilā dramaturga oriģinālā sižeta un teksta, kas papildināts ar mūsdienu dramaturga Vladimira Kļima lugas fragmentiem.
Noskatīties traģēdiju vilināja intriga par izrādes savdabīgo formu (režisores versijā traģēdija iegūst mūsdienām atbilstošu skatuvisko atainojumu), neparasto scenogrāfiju un muzikālo noformējumu. Taču par visu vairāk urdīja vēlme redzēt pagājušajā sezonā Rīgā atzinību guvušās režisores Gaļinas Poliščukas veikumu, strādājot gan ar teātra “veco paaudzi”, gan ar nākamajiem aktieriem – Kultūras akadēmijas Teātra nodaļas Liepājas kursa studentiem.
Merkucio mirst patiesi
Darbība uz skatuves ir sākusies, un aktieri ataino tipisku mūsdienu ballīti – jaunekļi džinsos niekojas ar “zālīti”, dzer alu un turpat arī nokārto dabiskās vajadzības. Lādzīgs ir šīs kompānijas līderis Merkucio, ko atveido Andris Bulis. Viņš ir autoritāte. Arī Romeo (Arturs Krūzkops) viņu respektē. Vai Merkucio ārējā pievilcība, fiziskie dotumi un valdzinošais personības spēks liek apkārtējiem viņu cienīt un ar viņu rēķināties? Un tomēr ne visi izturas ar pietāti pret šo puisi!
Otrā cēliena sākumā Tibalts (Mārtiņš Eihe), pārsteidzis zālē sēdošos, uzbraukdams uz skatuves ar motociklu, pārsteidz arī Merkucio. Režisore Kapuleti dzimtas pārstāvi vēlējusies rādīt šekspīriski reālu un rīcībā motivētu, taču tas īsti nav izdevies. Viņš, būdams “pret mieru kurls”, kā ļaunuma iemiesojums un kā naida starp dzimtām atgādinājums, ierodas un nonāvē Merkucio. Saplēstās pudeles šķautņu liktenīgā ietriekšana Merkucio sānā ir skaudra un patiesa, un tas inscenējumu padara dokumentālu. Diemžēl tos, kuri nav lasījuši Šekspīra tekstu, skatuviskās norises nepārliecina par dzimtu naidu starp Kapuleti un Monteki.
Cilvēks bez ilūzijām – kails ķermenis
Jāuzsver režisores trāpīgā izvēle, izraugoties galveno lomu atveidotājus. Arturam Krūzkopam izdevās pārliecināt skatītājus par savu emociju patiesumu un ļāva savai bērnišķīgas jūsmas ieskautajai mīlestībai noticēt. Dzidras bija arī Ingas Misānes atveidotās Džuljetas jūtas.
Jāatzīmē aktiera Leona Leščinska atveidotais Džuljetas tēvs, kurš nav vis maigais un meitu lutinošais papucītis. Viņš ir noteicējs ģimenē, enerģisks un bargs. Iespējams, maiguma deficīts un kāda izsapņota vīrišķības tēla meklējumi Džuljetu mudina tiekties pēc Romeo kautrā maiguma, sapratnes, jutekliskuma.
G. Poliščuka, vēloties parādīt, cik daudz daļās sašķeļas cilvēka personība šaubu un izšķirīga lēmuma pieņemšanas brīdī, otrā cēliena pēdējā ainā pa skatuves grīdu liek velties kailiem ķermeņiem. Varbūt tās ir nule miega zāles iedzērušās Džuljetas vīzijas, kas simbolizē jaunās meitenes pasaules izjūtu, rīcības motivāciju? Vai cilvēks, atbrīvojies no visām ilūzijām, pārvarot kaislības un maldus un tomēr šauboties par sava ceļa izvēli, nenonāk pie atziņas, ka viņš ir tikai kails ķermenis?
Aukle ēd… hamburgeru
Šī ir vienīgā Šekspīra traģēdija, kurā viņš iekļāvis arī komiskus elementus. Režisore to ir uztvērusi. Dzīvespriecīga un brīžiem ironiska šķiet Anitas Kvālas atveidotā pusaudžiem draudzīgā aukle. Atgriezusies no “komandējuma”, kurā viņu pie Romeo paziņot par laulībām sūtījusi Džuljeta, aukle vilcinās ar uzzināto jaunumu atstāstu, jo viņa… bauda “Makdonaldā” pirktu hamburgeru.
Neparasta ir arī mūslaiku telekomunikāciju radīto iespēju pielāgošana traģēdijas sižetam. Mīlētāji enerģiski spaida mobilo tālruņu pogas un apmainās ar īsziņām.
Mīlētāji mirkst akvārijā
Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša atkailinātās un izgaismotās skatuves dziļumā ielūkoties vedinošās ķieģeļu sienas liek novērtēt šo moderno mūsdienu dizaina vaibstu. Kaila metāla konstrukcija skatuves centrā, ko atdzīvina priekšplānā novietotais akvārijs. Ko režisore bija vēlējusies pateikt, manipulējot ar ūdeni? Aukle, liekot šļakatām šķīst uz visām pusēm, akvārijā skalo baltus palagus (galdautus?). Ūdens šļācas no debesīm (tēlotais lietus bija ļoti efektīgs!), liekot dabai protestēt pret Džuljetas tēva un Parisa noslēgto darījumu par steidzamajām laulībām. Iespējams, ūdens simbolizē dzīvību – cik tā trausla un kaila. Varbūt izrādes beigu aina ar mirušo ķermeņiem ūdenī skatītāju vedina domāt par to, ka arī pirms dzimšanas cilvēks atrodas ūdenī – mātes miesās. Kādam jāsargā arī mirušo miesas un viņu mīlestība…
Mazliet kaitināja režisores egoisms, liekot gandrīz četru stundu ilgās izrādes laikā galvenajiem varoņiem visai ilgstoši atrasties akvārijā. Vai viņai nešķita, ka Džuljetai un Romeo slapjajās drānās uz skatuves ir auksti?
“Iesaldē” jauniešu jūtu izaugsmi
Līdztekus iestudējuma mūsdienu versijai bija jaušams Elizabetes laika gars un tikai Šekspīram raksturīgā filosofija. Tieši tā ir radījusi viņa spožo mītu. Vai režisore par to bija domājusi, papildinādama izrādes nosaukumu ar vārdu “mīts”? Varbūt tas nozīmē Romeo un Džuljetas mīlas stāsta interpretāciju, bet, iespējams, nosaukums papildināts tāpēc, ka viss, kas tiek rādīts, ir tikai izdomājums, nostāsts, kas neatbilst patiesībai. Mīts – nāves vērtais mīlestības izdomājums?
Romeo pārdozē narkotikas, bet Džuljeta mirst, pārgriežot vēnas… Mīlestības tēmu režisore tā arī līdz galam neattīsta un neapzināti “iesaldē” jauniešu jūtu izaugsmi iemīlēšanās stadijā.
Gaļinas Poliščukas lielinscenējuma režija ir profesionāla.
Šo izrādi Liepājas teātrī iespējams noskatīties 12. un 13. februārī.
