Diez vai Bauskā dzīvo vēl kāds rāpulis, kas tik labi māk iedzīvoties pie trim saimniekiem un visur justies labi, tā spriež bruņurupucīte Flopija.
Diez vai Bauskā dzīvo vēl kāds rāpulis, kas tik labi māk iedzīvoties pie trim saimniekiem un visur justies labi, tā spriež bruņurupucīte Flopija.
Septītajā dzīves gadā siltummīle Flopija mīt savā ūdens krātuvītē SIA «Mūsas aptieka» veterinārajā nodaļā.
Dienvidniecei kļūst vēsi
Pašas pirmās mājas rupucītei bija Dāviņu pagasta Pučeku ģimenē. Tas viņai bija pasaules iepazīšanas laiks. Flopija iemācījās dzīves noteikumus – saprata, ka mājkustonim ir jāmīl saimnieki. Diemžēl lauku mājā pie siltā klimata pieradušai radībai bija grūti. Pučeki saprata, ka ieceļotājai labāka dzīve būtu kādā pilsētas mītnē, tādēļ nolēma rāpulīti uzdāvināt labiem cilvēkiem.
Tā sagadījās, ka tolaik Anitas Rozentāles dēls Kārlis ļoti gribēja kādu kustonīti, kurš noņemtu stresu un būtu mīļš. Pučeki rupucīti piedāvāja baušķeniekiem, un tā kaula bruņās tērptā dienvidniece ieguva jaunas mājas.
Nosaka dzimumu
Kārlim bruņurupucis bija pirmo reizi, viņš neprata noteikt tā dzimumu, dēvēja to par Flopiju. Mazā ūdens iemītniece juta nelielu aizvainojumu, ka nezina viņas daiļo dzimumu. «Būtu mācējusi runāt, varētu pateikt taisnību,» toreiz sprieda kustonīte.
Neilgi pēc tam, kad Kārlim rupucis tika uzdāvināts, Anitai nācās doties mācību braucienā uz ASV. «Dzīvoju laikraksta izdevējas Suzannas Bušas ģimenē, viņas vīrs Gajs bija biologs, kurš ilgu laiku nodarbojies ar ūdens bruņurupuču pētīšanu. Tad arī pajautāju, kā noteikt tiem dzimumu. Jāskatās uz zīmējumu vēdera bruņās. Gajs uzzīmēja vēdekļveida strīpas – tās esot raksturīgas tēviņiem, un tādus apmēram četrkantainus plankumus – tādi esot mātītēm. Tūlīt pa epastu to paziņoju dēlam un nācās secināt, ka mums ir bruņurupuce,» stāsta Anita Rozentāle.
Kļuva resnāka
Kārlis absolvēja skolu un devās citur mācīties. Anita saprata, ka nespēs tik bieži rast brīvo laiku, lai spētu rūpēties par mīluli, un uzdāvināja to veterinārajai aptiekai. Pie jaunās dzīvesvietas Flopija uzreiz pierada. «Dzīvē tik jāiet uz priekšu, jo katrā jaunā vietā ir daudz pārsteigumu,» nosprieda rupucīte. Flopija jutās omulīgi, kļuva resnāka un lielāka.
Viņa ēd vidēji divas vai trīs reizes nedēļā. Pati izrāda, vai vēders ir tukšs vai ne. Ir gadījies, ka darbinieces Flopiju ceļ ārā no ūdens, kad rupucei nav apetītes. Toreiz viņa sadusmojās un ieskrāpēja.
Rupuce mielojas īpašā trauciņā. Bez speciālās barības Flopijai ļoti garšo liellopu gaļa. Kad pusdienu trauciņā ierauga zivtiņas, mazās actiņas uzreiz iegailas un viņa metas virsū peldonēm.
Necieš tabletes
Izklaižu sabiedriskajā mājvietā rupucītei ir pietiekami daudz. Bieži tiek atļauts pastaigāties pa grīdu, Flopija pārvietojas žigli. Droši vien tīk sev pievērst uzmanību. Viņa ir kā maza kaskadiere – pamanījusies uzkāpt uz kartona kastes un neliela skapīša. Parasti viņa neizmanto līdzpaņemto bruņumāju, ja ir piekususi, pieiet pie akvārija un gaida, lai ieceļ iekšā.
Rupucīte ir pārliecinājusies, ka nekā riebīgāka par rūgtajām tabletēm uz pasaules nav. Viņa bija saslimusi ar sēnīti un tika vesta uz Rīgu ārstēties. Pēc tam vēl vajadzēja dzert zāles. Vienu reizi izdevās iemānīt ripiņu. Nākamajā reizē gudrība bija rokā. Lai arī ripiņa bija ietīta liellopu gaļā, viņa apkošļāja gaļu un tableti atstāja uz grīdas.
Flopija cilvēkus ir labi iepazinusi. Ik dienu uz veterināro aptieku nāk daudz pircēju. Pie letes maksājot naudu, dažādi skatieni tiek pievērsti arī bruņurupucītei. Flopija jūt, kurš ir labs cilvēks, tad piepeld pie akvārija un viņu cītīgi vēro.
