Kara viesuļi un pēckara orkāni ne reizi vien izpluinījuši mūsu ģimenes iedzīvi, nesaudzējot arī paaudzēs krātās relikvijas.
Kara viesuļi un pēckara orkāni ne reizi vien izpluinījuši mūsu ģimenes iedzīvi, nesaudzējot arī paaudzēs krātās relikvijas. Palikusi tikai piemiņa no mammas, vēl praktiski noderīga 77 gadus veca firmas “Mundlos” šujmašīna.
Dāvanā – šujmašīna
Pie pazīstamas šuvējmeistares mamma iemācījusies sievišķīgo amatu. Tikai… nav bijis savas šujmašīnas. To no pilsētas mājās pārvedis tēvs 1928. gadā, kad piedzima mans brālis, vecākais bērns ģimenē. No tās dienas “Mundlos” šujmašīna bijusi kopā ar mums priekos un bēdās.
Pat Otrā pasaules kara laikā mamma prata no necila materiāla šujot un pāršujot sameistarot brālim glītus uzvalciņus, man – kleitiņas ar plisītēm un dažādām šlipsītēm. Arī vīriešu apakšveļa, bērnu mētelīši un modē nākušās mufes bija mammas roku un “Mundlos” darbs.
Paglāba zeme
Kad 1944. gada rudenī mūsu pagastam tuvojās fronte ar kārtējiem “atbrīvotājiem” un vācieši “ieteica” doties projām no mājām, tēvs vienā vezumā nesakraujamo mantību salika kastēs un ieraka zemē – pagrabā, šķūnī un citviet. Atsevišķā bedrē mamma noglabāja pašaustās segās ietītu šujmašīnu, iepriekš to rūpīgi saeļļojusi, lai nesarūs. Pēc mēneša no bēgļu gaitām mājās atgriezušies, ieraudzījām mētājamies ģimenes fotogrāfijas un grāmatas no zemē noglabātajām kastēm… Visas bedres bija atklātas, vienīgi šujmašīna atradās, kur norakta.
Ar “Mundlos” sākās pēckara “atjaunotnes” darbs mūsmājās, jo kūts, klēts un pagrabs bija tukši. Mamma kļuva par rados pazīstamu šuvēju. Skapī rindojās atvestās drānas, pat vilnas auduma baķi, no kā mammai bija jāuzšuj mētelīši māsas bērniem, no pārpalikuma – arī man. Noslogota bija ne vien šuvēja, bet arī uzticamais “Mundlos”.
Jauni pārbaudījumi
1945. gada vēlā rudens naktī laupītāji sarkanarmiešu formā iebruka mūsmājās, sašāva tēvu un aiznesa visu, kas vien bija kustināms. Pamesta palika tikai šujmašīna, laikam nesamais bija par smagu, bet nešūtās drānas solīja lielāku peļņu.
1949. gada martā “tālajiem ciemiem” sagatavoties bija dotas divas stundas laika. Jaunais, pēc kara iegūtais kaimiņš, kas piedalījās “tautas ienaidnieku” neitralizēšanā, lūrēja uz labi saglabāto “Mundlos” un brīdināja, ka šujmašīna jāatstāj mājās. Procesā iesaistītais virsnieks mašīnu ielika maisā pie citām mantām, teikdams: varbūt jums ar to vajadzēs maizi pelnīt. Tā arī bija.
Amūras apgabalā mamma ar savu “Mundlos” kādu laiku pelnīja man “skolas naudu”. Meistari drīz ievēroja pat augstāka ranga dāmas un vēlējās tērpus darināt pie viņas, kas uz Tālajiem Austrumiem bija atvedusi Rietumu modi un vairākus žurnālus. Mamma iestājās darbā šuvēju darbnīcā.
Šūšana mājās draudēja ar milzīgiem nodokļiem. Drošības izjūtu, mājas pasūtījumus pildot, radīja “Mundlos” firmas mašīna, kas strādāja gandrīz vai nedzirdami. Kopdarbs ar šujmašīnu neturpinājās ilgi, jo kopsaimniecības priekšsēdētājs uzskatīja, ka mammai vairāk piemērota būtu putras vārīšana traktoristiem tālajos laukos.
“Paldies, mamm!”
Sākot dzīvi atkal no jauna pēc atgriešanās Latvijā, neatsverama nozīme bija šujmašīnai un mammas prasmīgajām un mīļajām rokām. Diemžēl viņas ķērienu uz šuvējas amatu neesmu mantojusi. Taču nereti arī manā mājā klusi iedūcas “Mundlos” firmas šujmašīna ar atzīmi “Original-Victoria” un izcilni, kur redzams kāda vecāka vīra profils.
Mašīnu darbinot, joprojām atminos mammas piekodinājumu: “Negriez grūdieniem, bet vienmērīgi, lai mašīna nebojājas. Un neaizmirsti ieeļļot!” Atceroties Viļņa Auzāna sirsnīgo rakstu mūsu avīzes 31. oktobra numurā, arī es, kaut ar novēlošanos, saku: “Paldies, mamm!”
