Apbrīnoju pensionārus, kuri «ar garšu» izbauda vecumdienas – dzied, dejo, ceļo, ir mierīgi, priecīgi un uzsmaida citiem. Tā ir laime, kamēr par ikdienas līdzgaitnieci vecumā nekļūst smaga slimība un ir vajadzīgas zāles, ārstēšanās, bet naudas nav.«Bauskas Dzīves» redakcijā vērsusies 1950. gadā dzimusi vientuļa baušķeniece, pirmās grupas invalīde. Pārciesti divi infarkti, februārī veikta sirds operācija. Tagad sabrukusi gūžas locītava, un sāpes neatstājas ne dienu, ne nakti.Vajadzīgā endoprotezēšanas operācija maksā vairāk nekā divus tūkstošus latu, bet invalīdes pensija ir 95 lati. Vai no tās var sakrāt operācijai? Arī sociālā palīdzība šādam nolūkam nav paredzēta. Izmisumā sieviete redz tikai divas iespējas – lūgt ziedojumus vai sadedzināties pie novada domes, lai tad vienreiz ir beigas. Skopā veselības aprūpes finansējuma dēļ (tikai 3,5% no iekšzemes kopprodukta) Latvijā cilvēkiem pašiem par ārstēšanos jāmaksā divas reizes vairāk (48%) nekā Igaunijā (24%) un Lietuvā (24,6%), atzīst veselības ministrs Juris Bārzdiņš. Pensionārus slavē kā apzinīgākos komunālo rēķinu maksātājus, bet vecumā arī vairāk slimo. Vai jābrīnās, ka pēdējā gada laikā pieaudzis slimnīcās mirušo skaits? Cilvēki cieš mokas līdz beidzamajam, apzinoties, ka par ārstēšanu nevarēs samaksāt.Tādas ir mūslaiku ragaviņas, ar kurām senos nostāstos dēls vedis tēvu uz mežu nomirt, lai nav jāuztur.
Mūslaiku ragaviņas
00:00 15.07.2011
54