Gribu pastāstīt par Ainu Dravnieci, kuru tagad saucu par savu mammu.
Gribu pastāstīt par Ainu Dravnieci, kuru tagad saucu par savu mammu.
2002. gada maijā man nomira vecāmāte un pēc četrām dienām arī tētis. Mammas arī vairs nav. Aina Dravniece palīdzēja vecomāti un tēti apglabāt. Pēc bērēm viņa mūs nepameta nelaimē, bet rūpējās par mums. Viņa mani un brāļus paņēma aizbildniecībā, jo neviens cits mūs negribēja ņemt. Viņa pret mums izturējās kā pret saviem bērniem. Palīdzēja samaksāt par zemi, nopirka visu vajadzīgo skolai. Izņēma mani no internātskolas, un es sāku mācības Ozolaines pamatskolā.
Nu jau vairāk nekā divus gadus es dzīvoju kopā ar jauno mammu. Pagājušajā vasarā Aina Dravniece aizveda mūs uz Rīgas Zooloģisko dārzu un Tērveti. Katru vasaru mēs kaut kur braucam. Šogad bijām nometnē Skaistkalnē.
Mums ir viena gotiņa, trīs telītes, rukši, truši un vistas. Ir arī divi suņi un kaķis. Vasaras brīvdienās mēs strādājam sakņu dārzā. Esmu iemācījies visus mājas darbus. Mana mamma ir ļoti laba. Viņa palīdz arī citiem, kuri nokļuvuši nelaimē.
V. SALGRĀVIS Vecsaules pagastā
