Tikko kā gaiši izskanēja mūsu valsts 80. dzimšanas dienas svinības. Atgriežoties ikdienā, gribu pievērsties problēmām, kas skar mūs visus.
Tikko kā gaiši izskanēja
mūsu valsts 80. dzimšanas dienas svinības.
Atgriežoties ikdienā, gribu pievērsties problēmām, kas skar mūs visus.
Esmu represētais pensionārs. Ir daudz nācies saskarties ar mediķiem. Par situāciju Bauskas rajona Centrālajā slimnīcā (RCS) daudz runāts, rakstīts laikrakstos. Iztirzāti dažādi viedokļi. Par dziednīcas ārstiem un personālu gribu teikt, ka dominē vislabākā attieksme pret pacientiem – atsaucība un iejūtība. Dažreiz tā ir labāka nekā Rīgā. Rūpīgi strādā mūsu ģimenes ārsti.
Tāpēc gribas Bauskas RCS kolektīvam novēlēt iesākto turpināt. Nepakļauties nekādiem pārkārtojumiem «prihvatizācijas» virzienā! Kā slimnīcas un pacientu likteni var izlemt cilvēks, kuram nav medicīniskas izglītības?
Man ļoti patika Mārītes Ozoliņas kādā rakstā sacītais: «Dzīve taču nav tik gara, lai ļautu ļaunajam nomākt labo».
Mūsu ārsti un slimnīcas personāls nav pelnījuši, ka dažus no viņiem padara par bezdarbniekiem. Tautai viņi ir vajadzīgi, jo – kur vesela tauta, tur bagāta valsts.
Ž. LAPSA un citi viņa aptaujātie pensionāri
