Sestdien televīzijā izdzirdu, ka sieviešu tiesību aizstāves aktīvistes ierosina atjaunot 8. marta – sieviešu solidaritātes dienas – svinēšanu un iekrāsošanu kalendārā atkal sarkanu.
Sestdien televīzijā izdzirdu, ka sieviešu tiesību aizstāves aktīvistes ierosina atjaunot 8. marta – sieviešu solidaritātes dienas – svinēšanu un iekrāsošanu kalendārā atkal sarkanu. Nabaga sievietes, bez solidaritātes dienas nespējam būt solidāras… Un tā jau ir mūsu nelaime. Cik daudz vairāk Latvija iegūtu, ja Saeimā, valdībā sieviešu būtu kaut vai 40 procentu. Ja sabiedrību veido vīrieši un sievietes, acīmredzot to tikpat proporcionāli vajadzētu arī vadīt un pārvaldīt. Taču sievietes veiksmīgi cīnās vidējā līmeņa vadošos amatos, bet ne augstāk. Biežākais arguments – vīrieši nelaiž. Bet vai tā?
Spriediet paši. Pirms rajona Padomes priekšsēdētāja vēlēšanām 1997. gada decembrī ti- ka veikta telefonaptauja, kurā 72 procenti aptaujāto sieviešu visbiežāk priekšsēdētāja amatam minēja Rozenbauma vārdu, jo… viņš tomēr esot vīrietis. Minēja argumentus, ka sievietei tas nebūšot pa spēkam un ka politika neesot «priekš sievišķiem». Tā sacīja sievietes. Mēs neesam savstarpēji solidāras, nebalstām cita citu. Ja kādai sievietei izdodas sasniegt virsotnes, paklausieties, ko citas par viņu runā. Mūždien atradīs, kam piekasīties. Te nu vietā vecu vecais anekdotiskais tosts – čūskene lūdz krokodilieni pārvest to pāri upei. Kad krokodiliene izpalīdzējusi, čūska, izrāpusies krastā, tai «pateicībā» uz atvadām iedzeļ. Iedzersim uz sieviešu draudzību!… Diemžēl patiesi!
Atcerieties, Kopenhāgenā «Nāriņa» tika atbrīvota no galvas, tas it kā bijis ekstrēmiskas feministu organizācijas protests pret sievietes ķermeņa atkailināšanu. Gaidīju, ka arī Oslo Vīgelanda parkā kāda vīriešu grupa atbrīvos no dažām ķermeņa daļām kailās vīriešu figūras. Nekā. Arī Briseles čurājošais puisēns pilnā «ekipējumā» turpina čurāt un neviens tā sauktā stiprā dzimuma pārstāvis pret to neprotestē.
Pret ko mēs solidāri protestējam? Pret sliktajiem vīriešiem, protams. Tā vietā, lai rastu dialogu, mēs esam pret, jo viņi mūs neuztverot kā līdzvērtīgas. Somijā skolotājas tiekot ļoti diskriminētas. Viņas cenšoties būt līdztiesīgas ar vīriešiem – ģērbjoties, pat izturoties kā vīrieši, tomēr Izglītības ministrijā vīrieši viņas joprojām uztverot kā… sievietes. Trakas lietas!
Tomēr patiesi traki man šķiet tas, ko lasīju kādā žurnālā. Kad sieviete ievietojusi iepazīšanās sludinājumu, kurā norādījusi – vēlētos vīrieti, par kuru viņa varētu ļoti rūpēties un gādāt, – atsaukušies bezgala daudzi. Kad publicē iepazīšanās sludinājumu ar norādi, ka vēlas vīrieti, kurš spētu rūpēties par sievieti, atbildes vēstules pienāk pieticīgā skaitā vai nepienāk nemaz. Šīm situācijām tiešām jāuzstāda diagnoze. Man skumji atzīt, bet mēs pašas turpinām sevi atbrīvot no galvas. Un to nevarēs atlipināt atpakaļ tik viegli kā Andersena «Nāriņai» Kopenhāgenā. Un, mīļās, 8. marts nepildīs pat ātrās palīdzības funkciju.
