Kopš advokāta, skolotāja un sabiedriska darbinieka Eduarda Smilškalna dzimšanas vakar, 7. janvārī, pagāja simt gadu.
Kopš advokāta, skolotāja un sabiedriska darbinieka Eduarda Smilškalna dzimšanas vakar, 7. janvārī, pagāja simt gadu.
Viņa mūža liecības ir saglabātas daudzās fotogrāfijās, pierakstos, dokumentos, tuvinieku, bijušo audzēkņu, darba un domubiedru atmiņās.
Bauskas posms E. Smilškalnam sākās 1944. gadā – advokāta amatā. 1946. gadā padomju vara viņu par juristu vairs neatestēja, jo līdz attiecīgajiem «orgāniem» nonākusi ziņa, ka advokāts, tiesā aizstāvot «kulaku» Ramaņu ģimeni, slaucījis asaras…
Eduards Smilškalns desmit bērnu ģimenē bijis ceturtais. Darba gaitas sācis no astoņu gadu vecuma, strādādams par ganu, govju kopēju, slimnīcā par kalpu (sanitāru), dienējis Latvijas armijā. Virsdienestā būdams, pašmācības ceļā un privātstundās sagatavojies iestājai vidusskolas otrajā klasē.
1936. gadā E. Smilškalns beidzis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti. Zinības krājis bez tuvinieku atbalsta, jo vecāki nomiruši, kad Eduardam bijis deviņpadsmit gadu.
Universitātes zināšanu bijis par maz, lai taptu par skolotāju. Un E. Smilškalns atkal mācījies gan patstāvīgi, gan kursos Rīgā, Kijevā. Sešpadsmit gadu viņš pasniedzis vēsturi un mākslas vēsturi Bauskas 1. vidusskolā, debatējis ar audzēkņiem par tolaik visai slidenām tēmām.
Pašam sirdij tuvs un mūsu novadam nozīmīgs bija E. Smilškalna darbs, vadot Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Bauskas nodaļu. Šķiet, viņam lieti noderēja studiju gados gūtās iemaņas, darbojoties studentu vienotnē «Līdums». Piecas dzeltenas svītriņas krūšu lentē nozīmējušas: Zinātne, Darbs, Skaidrība, Brīvība, Tēvzeme. Šiem simboliem E. Smilškalns bijis uzticīgs visu mūžu.
Līdumiešu Augstie svētki (viens labs darbs katru gadu) atstājuši paliekošas pēdas: avotiņš Mežotnē, sporta laukums Dobelē, Kurzemes klētiņa Brīvdabas muzejā un citas.
Ar līdumieša degsmi E. Smilškalns rosināja viņa vadīto biedrību sākt vērienīgus sakopšanas darbus Plūdoņa «Lejeniekos» un Plūdoņa kapos. Neaizmirstamas daudziem baušķeniekiem ir viņa organizētās un vadītās ekskursijas pa kultūras un vēstures nozīmīgām vietām. Par īstiem svētkiem izvērtās memoriālās plāksnes atklāšana «Lejeniekos» 1966. gadā. Gadu vēlāk notika piemiņas plāksnes atklāšanas svētki Alfredam Amtmanim-Briedītim Valles «Zvanītāju Bukās».
Tā laika vara stingri sekoja E. Smilškalna aktivitātēm. Ideoloģiski bīstams šķita viņa iecerētais sarīkojums «Lejeniekos» 1968. gada maijā «Spēka avots Mēmeles krastā», un pasākumu atcēla. Tā bija morāla trauma, no kuras E. Smilškalns neatguvās līdz pat nāves stundai 1978. gadā. Viņu izvadīja Kārļu dienā no Zaķīšu pirtiņas «Lejeniekos» uz Plūdoņa kapiem. Viņa mieru sargā Mārtiņa Zaura veidots piemineklis, dzīvesbiedres Annas Antonijas un bērnu sirds un rokas.
