Pirms vairākiem gadiem baušķeniece Ausma Saukuma atrada vecvecmāmiņas Dārtas Villerušas pūra lādi. Dārta dzīvoja Vecsaules pagasta «Skulmēs», bet lāde glabājās «Spurķos», uz kurieni bija aizprecējusies Ausmas vecāmāte Lizete.
Pirms vairākiem gadiem baušķeniece Ausma Saukuma atrada vecvecmāmiņas Dārtas Villerušas pūra lādi. Dārta dzīvoja Vecsaules pagasta “Skulmēs”, bet lāde glabājās “Spurķos”, uz kurieni bija aizprecējusies Ausmas vecāmāte Lizete.
Neticamas pārvērtības
Vecmāmiņas radi – bitenieki – ilgus gadus lādi izmantoja vaska glabāšanai. Kad Ausma to ieraudzīja, mēbele bija tumši brūnā krāsā. Kolēģe ieteica uzrunāt Rundāles pils muzeja restauratoru Vilni Līdaku. Speciālists lādi atjaunoja apmēram gadu. Kad Ausma ieradās pēc pasūtījuma, izbrīns bija milzīgs: “Ieraudzīju, ka tā ir tumši zaļa ar meistarīgi atjaunotu stilizētu tulpīšu un putnu gleznojumu. Restaurators bija noņēmis vairākas kārtas sacietējušā vaska, tālab mēbele mainījusi krāsu. Domāju, ka lāde ir vismaz simt gadu veca. Man šis skaitlis vēl ir jāprecizē, vēršoties pie mākslas ekspertiem. Ar Viļņa Līdakas darbu esmu ļoti apmierināta un iesaku arī citiem senu mēbeļu restaurēšanu uzticēt pieredzējušiem speciālistiem.”
Raksta atmiņu stāstus
Pašlaik lāde ir novietota Saukumu ģimenes mājas viesistabā pie kamīna. Šķita, ka saimniece tajā varētu glabāt kādas sadzīves lietas, piemēram, segas. Taču nē! Ausmas lādē atrodas dzimtas vēstures “muzejs” – simt gadu veci fotoalbumi, baznīcas dziesmu grāmatas, tantu vēstules, mātes Irēnas un tēva Eduarda kāzās dāvātās servīzes priekšmeti, dzīvesbiedra Kārļa Saukuma diplomi, godaraksti un veca kantora grāmata, kurā Ausma raksta dzimtas vēstures zīmīgākos stāstus.
“To sāku darīt pirms pāris gadiem. Katru dienu rakstu divas stundas – mierīgi pārdomājot visu, ko atceros kopš bērnības. Piezīmes nav domātas publicēšanai, bet bērniem, mazbērniem un dzimtas nākamajiem turpinātājiem. Pati ironizēju, ka beidzot esmu sasniegusi “rakstnieces” īsto vecumu, kad atmiņā uzplaiksnī sen aizmirstas epizodes. Agrāk pat vēstuli nevarēju sacerēt, bet piepeši esmu sākusi rakstīt memuārus,” smaidot atzīstas pūra lādes īpašniece.
Izšūta pērlīšu josta
No “muzeja” kolekcijas Ausma izņem smalku, ar pērlītēm izšūtu ādas jostiņu. Tā piederējusi viņas vectēvam Mārtiņam Tardenakam. Viņu Ausma nekad nav redzējusi, jo vectēvs miris 1911. gadā. Nostāsts vēsta, ka jostu izšuvusi Mārtiņa māsa un ar to viņš apjozis kažoku. Taču Ausmas brālis Edmunds Tardenaks reiz atklājis, ka gluži tādu pašu jostu redzējis kādā Rīgas muzejā. “Iznāk, ka tas bijis sērijveida izstrādājums. Un kas par to! Jostiņa ir smalks roku darbs un dārga dzimtas relikvija,” spriež Ausma.
Daudzi priekšmeti, kas glabājas pūra lādē, Tardenaku ģimenei bijuši līdzi izsūtījumā uz Omskas apgabalu Sibīrijā. Rūpīgi glabāti, tie atkal atgriezušies mājās.
Relikvijas rosina iztēli
Kad viesmīlīgā saimniece mums pasniedz kafiju, uzmanību saista sudraba karotīte cukurtraukā. Arī tā glabā stāstu. Karotīte Ausmas tēvam ir dāvināta kristībās, bet priekšnamā pie sienas atrodas pulkstenis, kas mātei un tēvam ir pasniegts kāzu dienā.
Ausma dalās pārdomās par senajām relikvijām: “Visas šīs lietas man ļoti daudz izsaka. Mums bija liela dzimta, daudzus tuviniekus es nekad neesmu redzējusi, taču bieži domāju par viņiem, iztēlojos raksturus, sadzīves epizodes. No tēva puses visas sievietes mūsu rados bija šerpas – latvietēm droši vien nevar piemērot apzīmējumu “ugunīgas”. Viņas kaislīgi iemīlējās, daudz cieta, pārdzīvoja spēcīgas emocijas. Es atceros savas dzimtas četras paaudzes un vēlos, lai šīs personības iepazītu arī bērni un mazbērni. Tādēļ glabāju senas lietas un rakstu atmiņu stāstus.
