80 gadu jubileju svin Dmitrijs Steļmačuks Bārbeles pagasta Gaismā.
Dmitrijs Steļmačuks «Bauskas Dzīves» žurnālistus sagaida māju «Mīlupes» pagalmā, sēžot sētsvidū uz beņķīša. Jubilārs nav runīgs un par sevi stāsta īsi un konkrēti.
Atbrauc no Ukrainas
Vecumnieku novada Bārbeles pagasta Gaismā Dmitrijs dzīvo kopš 1972. gada. Viņš ir dzimis Ukrainā un tur pavadījis dzīves 36 gadus. Tur arī pirmoreiz apprecējies. Ukrainā jubilāram dzīvo dēls.
«Kopš atbraucu uz Latviju, Gaismas ciematā esmu no pirmās dienas. Te fermu vajadzēja celt, piedalījos būvē,» stāsta Dmitrijs.
Viņš un vēl pāris ukraiņu Latvijā ieradās labākas dzīves meklējumos, bet te palika tikai viņš. Ukrainā jubilārs mācījies celtniecības skolā, strādājis dzelzceļā, vēlāk ceļa strādnieku brigādē. Viņš kopā ar vīriem no dzimtenes uzbūvējis māju «Mīl-upes». Šajā namā nodzīvoti jau
45 gadi.
«Ja satiec lielisku cilvēku, ar kuru vēlies būt kopā visu mūžu, tad mājas būs tur, kur būs šis cilvēks. Es iepazinos ar lielisku sievieti, un kopš tā brīža par atgriešanos Ukrainā neiedomājos ne mirkli,» atklāj Dmitrijs.
Futbola fans
Jubilāram ar otro sievu kopīgu bērnu nebija, bet viņš par savējiem uzskatīja sievas Regīnas pirmo attiecību bērnus. Ikdienā liels palīgs ir mazdēls Renārs. Viņš palīdz mājas darbos, pļauj pagalmā zāli un dara citus darbus. Jubilārs neslēpj, ka pašam pietiek jaudas vien pastaigāt. «Veselība ir švaka. Kājas sāp, mugura sāp. Vairāk kaišu nekā prieka. Vecumdienas ir mokošas – gribas darīt visu, bet izdarīt nevar neko. Tā dzīvē iekārtots,» aizdomājies, bet smaidot saka Dmitrijs. Viņam žēl, ka nu atņemta iespēja braukt ar auto. Šī nodarbe viņam ļoti gājusi pie sirds. Tagad viena mašīna stāv garāžā, ar otru braukā mazdēls.
Runājot par jaunību, Dmitrijs lepni secina, ka bijis ļoti sportisks jaunietis, paticis spēlēt futbolu. Kaisli pret šo sporta veidu viņš nav zaudējis arī šodien. Jubilārs regulāri vērojot visas futbola spēļu pārraides, kuras translē televīzijā, bet īpaši viņu interesējot Londonas kluba «Chelsea» rezultāti. Viņš fano arīdzan par Latvijas un Ukrainas nacionālajām izlasēm.
Daudz brīva laika
Spēka gados Dmitrijs nodarbojies ar lopkopību un lauksaimniecību. Nepieciešamā tehnika bijusi pašam, bet, gadiem ejot, viss pārdots.
Lai arī dzīve neizbēgami iet uz priekšu, Dmitrijs saglabā mierīgu prātu. «Nav, ko pārdzīvot. Mūžs man bijis labs. Arī tagad nesūdzos. Jā, staigāt grūti, bet paēdis esmu, pensija ir, mazdēls arī blakus. Nav ne vainas,» mierīgā balsī nosaka Dmitrijs.
Viņš ikdienā skatās TV, klausās radio un lasa. Iecienījis dažādas pārraides, bet radio primārais ir dzirdēt ziņas. Savukārt iecienītākā lasāmviela esot par sportu.
Jubilārs bieži piemin otro sievu Regīnu. Ar viņu saistās labākās atmiņas, pat dzīves jēga. «Skaisti dzīvojām. Kopā ar auto izbraukājām manu dzimto Ukrainu, pabijām arī Gruzijā. Mēs kopā daudz ceļojām, arī pa Latviju. Jaukas atmiņas,» sarunas beigās, mazliet aizdomājies, nosaka Dmitrijs Steļmačuks.
