Dažas pārdomas pēc Kopenhāgenā un Briselē pavadītas nedēļas. Tā aizritēja semināros par Eiropas Savienības tagadni un nākotni.
Dažas pārdomas pēc Kopenhāgenā un Briselē pavadītas nedēļas. Tā aizritēja semināros par Eiropas Savienības tagadni un nākotni.
Nav vietas bažām
Par vienu gan nav jābaidās Eiropas Savienī- bā – nacionālo identitāti Eiropa nevienam nevar atņemt. Ja to bez brillēm var saskatīt pat tā sauktajā birokrātiskajā Briselē, tad bažām šajā virzienā vietas nav. Spāņi ekspansīvi apkalpo tevi kafejnīcā pie galdiņa, brīžiem šķiet, ka tas ir viesulis, nevis oficiants, kas tev drasē apkārt. Grieķi un itālieši arī Eiropas institūciju kabinetos runā savā stilā, ko paši vēlas, nevis, ko viņiem jautā žurnālisti. Piemēram, jautājums: kādas tēmas un problēmas par Eiropas Savienību jūsu valstu avīzes atspoguļo visbiežāk? Atbildē tiek stāstīts par kādu žurnālistu, kurš šim ierēdnim ir draugs, un klāstīta žurnālista dienas kārtība Briseles gaiteņos, neaizmirstot piebilst, ka viņš ir vecpuisis (jāsaprot, ka tik noslogots, ka nav vaļas pat apprecēties?).
Franču nacionālais «šarms»
Nav noslēpums, ka vairākas ES dalībvalstis neievēro Eiropas Savienības noteikumus. Saskaitīts, ka, piemēram, Francijai bijis 220 likumu neievērošanas gadījumu. Vēl šajā «topā» ir Itālija, Lielbritānija, Grieķija. ES institūciju darbinieks Briselē, kura tautība ir grieķis, attiecībā uz savu valsti skaidroja, ka vaina meklējama Grieķijas administratīvajā vājumā. Administrāciju un tās darbu veidot efektīvu un caurspīdīgu neesot nemaz tik viegli, tas prasa tiešām ilgu laiku un daudz pūļu. Kandidātvalstij Latvijai administratīvās kapacitātes vājums sen tika pārmests, bet Grieķija taču ir ES dalībvalsts kopš 1982. gada, Francija un Itālija – Eiropas Kopienā kopš pirmssākumiem 1957. gadā.
Kā apgalvoja Briselē, Francijā par ES paplašināšanos tauta nezinot. Desmit jaunas valstis klāt nāks, tiešām? Arī tas savā veidā raksturo franču nacionālo «šarmu». Par britiem, kuriem ir sava nostāja kopējās valūtas eiro jautājumā un ne tikai, ES institūciju gaiteņos joko, piemēram, tā: «Eiro vēl nav gatavs Lielbritānijai» vai arī «Lielbritānija joprojām nevar izlemt, vai tā ir vai nav Eiropas Savienībā».
Nīderlande nekļūs par Dāniju
Tiešām nezinu, cik kurlam un aklam jābūt, lai neredzētu, ka itālieši joprojām ir itālieši pat pēc gandrīz 50 gadiem ES, tāpat Nīderlande joprojām nekādi nav sajaucama, piemēram, ar Dāniju. Kāpēc, lai tieši Latvija un latvieši zaudētu savu īpašo šarmu (kāds tas ir?)? Ja nu vienīgi tāpēc, ka paši to negribēsim vai nespēsim saglabāt. Bet ir gan mums cits piemērs, ko minēt, – Baltkrievija bijušajā PSRS. Tur savas rakstības nav, bet baltkrievu valodā runāt skaitās ļoti provinciāli un vecmodīgi, un to dara tikai «dažas tantes no dziļiem laukiem», pārējie, protams, runā krievu valodā.
Vienoties nav viegli
Eiropas Savienības dalībvalstis kopā veido trīs miljonus kvadrātkilometrus lielu teritoriju no polārā loka ziemeļos līdz siltajiem Vidusjūras ūdeņiem dienvidos, no Atlantijas okeāna krastiem līdz sniegotajām Alpu virsotnēm. Atšķirīgas mentalitātes, valodas, paražas un dzīvesveids, protams, dabas apstākļi. Vienoties par kopīgām lietām, mērķiem un to īstenošanu patiesi nav viegli. Bet sadarbība notiek, tā prasa kompromisus, un tas ir unikāli. Man tiešām patika, kā sacīja kāds ierēdnis no Eiropas Padomes: «Eiropa ir tik sena un sarežģīta, tā nav Amerikas Savienotās Valstis ar tās Filadelfijas Konstitūciju 1787. gadā. Mūsu vēsture un identitātes jāņem vērā.»
MĒS un VIŅI Briselē
Iepriekšminētais droši vien ir viens no svarīgākajiem argumentiem, kāpēc joprojām Eiropas Savienībā komunikācija ir vājais punkts, kāpēc nav kopīgas ES politikas šajā jomā. Un joprojām dalībvalstīs ir stils visu labo kopīgi paveikto piedēvēt savai nacionālajai valstij, bet kļūdas un zaudējumus, protams, norakstīt uz Briseles eirokrātu rēķina. Uzturies, kurā vien dalībvalstī tev sanāk, bet attieksme jebkur būs šāda – MĒS un VIŅI Briselē. Tā kā, lasītāj, kas esi eiroskeptiķis, nedomā, ka tikai kandidātvalsts Latvijas jaukā iespēja ir nīgri rādīt ar pirkstu uz tiem tur Briselē, tas labi sanāk joprojām arī valstīm pat ar 45 gadu «stāžu».
Kolēģe pārstāstīja kādas britu komēdiju filmas saturu, kas arī zināmā mērā raksturo Lielbritānijas nostāju iepriekšminētā «MĒS un VIŅI Briselē» sakarā. Galvenais varonis ir kāda sporta kluba īpašnieks, kam nemitīgi atgadās dažādas likstas (nu apmēram kā Misters Bīns). Filmas beigās tās veidotāji laikam nesaprot, kur to ākstu likt, un nolemj viņu nosūtīt uz Briseli (tā teikt, tur tādus vajag)… Gadās arī tā. Mēs jau ar’ aizsūtām uz Briseli, piemēram, tādu vīru, kurš neprot angliski. Lai cīnās tur par Latvijas zemnieku interesēm. Andim Kāpostam Eiropas Parlamentā ir savs dokumentu plauktiņš, tiesa gan, tur uzrakstīts Kposts. Laikam nemāk palūgt, lai izlabo pareizi.
(Par tikšanos ar A. Piebalgu, Latvijas vēstnieku ES, – nākamajā lappusē «Mēs un Eiropa» 2. jūnijā.)
P. S. Mācību komandējumu uz Kopenhāgenu un Briseli Latvijas plašsaziņas līdzekļu desmit darbiniekiem organizēja Dāņu Eiropas institūts un izmaksas sedza Dānijas Ārlietu ministrija. Tas bija Dānijas atbalsts Latvijas iestājai Eiropas Savienībā. Lidmašīnu biļetes pieciem žurnālistiem tika apmaksātas no ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu vadības grupai iedalītiem līdzekļiem.
