Nesen satikos un runāju ar zēnu, kam desmit gadu, bet joprojām ne reizi nav bijis Rīgā. Un dzīvo viņa ģimene Bauskas rajonā, kas galvaspilsētai tik tuvu.
Nesen satikos un runāju ar zēnu, kam desmit gadu, bet joprojām ne reizi nav bijis Rīgā. Un dzīvo viņa ģimene Bauskas rajonā, kas galvaspilsētai tik tuvu. Bet ko nu par Rīgu, viņš nav bijis arī ne Rundāles pilī, ne Bauskas pilī. Nav, kas aizved, neesot naudas.
Man cenšas iestāstīt, ka tas nav lielākais trūkums kāda bērna dzīvē. Tas ir skaudri. Bērniem vajadzētu rādīt, ka ir citādas dzīves iespējas. Skolas ekskursijas arī notiek īpaši reti, un arī tajās bērns nedodas. Vai tiešām neviens nespēj kaut noziedot viņam naudu? Tiek skaidrots, ka ēdienam, apģērbam un mācību grāmatām līdzekļi nepieciešami visvairāk, šīm vajadzībām arī tiekot labdaru nauda, bez izklaidēm varot iztikt. Vai sava novada, savas zemes kultūras, vēstures, ģeogrāfijas izzināšana, intelektuālā bagātināšanās un audzināšana ir izklaide? Nepieņemu par savu šādu uzskatu.
Godmaņa valdība un “Latvijas ceļš” savulaik mūsu valstij izvēlējās to attīstības virzienu, ko es sauktu par amerikānisko, arī izglītības sistēmā. Ivars Godmanis arī sestdien plašsaziņas līdzekļu konferencē akcentēja, ka Skandināvijas valstis un to demokrātijas modelis nav viņējais. Godmaņa darba stilu vērtēju augstu, taču man pieņemamāks ir Norvēģijas, Zviedrijas un Dānijas sabiedrības attīstības ceļš, arī viņu izglītības sistēma.
Un tomēr pat labklājīgajā Norvēģijā, atverot Fredrikstades reģiona avīzi “Fredrikstad Blad”, komentāru lapā redzu rakstu “Pārāk dārgi bezmaksas skolai”. Tajā stāstīts, cik daudz izmaksā pirmklasnieka sagatavošana skolai. Turklāt visu mācību laiku būs daudz pasākumu, par ko jāmaksā. Piemēram, klašu ekskursijas uz Polijā vai Vācijā esošām bijušajām koncentrācijas nometnēm, jo bez to apmeklējuma, bez šādas vēstures apguves vispār neesot iespējams beigt skolu. Dažādu ekskursiju plānots daudz.
Norvēģijā mācības skolās sākās jau augustā, galvaspilsētā Oslo, iespaidīgajā Vīgelanna skulptūru parkā, 20. augustā jau bija daudz skolēnu. Vidusskolas vecuma jaunieši pildīja darbu kultūrvēsturē – katram bija dots uzdevums aprakstīt kādu skulptūru grupu, to analizējot, vērtējot. Citi bija saīguši, ka tas esot traki grūts darbiņš, citi bija aizrautīgi. Skolēni stāstīja, ka bieži mācību stundas daudzos priekšmetos notiekot parkos, muzejos, dabā.
Es, protams, neesmu katru dienu Rundāles pilī, tomēr ļoti bieži, bet pēdējo desmit gadu laikā ne reizi neesmu tur redzējusi skolēnu grupas ar papīra lapām un rakstāmajiem pētot, mācoties, pierakstot.
Izglītība Norvēģijā ir bez maksas (arī grāmatas nav jāpērk un skolas pusdienas ir par brīvu), tomēr par daudz ko jāmaksā ģimenēm pašām. Sabiedrība bagātajā Norvēģijā uztraucas, ka tas nav pareizi.
Ko lai sakām mēs nabadzīgajā Latvijā? Tomēr palieku pārliecībā – lai aizvestu katru mūsu skolēnu uz Bauskas rajona nozīmīgajām vietām, nauda nav lielais šķērslis. Vajadzīga tikai griba un apzināšanās, ka tas bērna attīstībai ir nozīmīgi.
