Raksts “Kā bērni uztver ļaunumu” (“Bauskas Dzīve”, 7. novembris, autore Inga Muižniece) izraisījis lasītāju interesi interneta portālā .
Raksts “Kā bērni uztver ļaunumu” (“Bauskas Dzīve”, 7. novembris, autore Inga Muižniece) izraisījis lasītāju interesi interneta portālā . Dažas atsauksmes publicējam.
– Mana septiņgadīgā meitiņa pēc raidījuma par mātes nosisto puisēnu apķēra mani un teica – cik labi, ka jūs ar tēti neesat tādi un mani mīlat… Kāpēc citi nemīl savus bērnus?
– Šādas lietas bērniem nedrīkst rādīt. Ja mēs paši, pieaugušie, mājās skatāmies ziņas, tad laikam nepadomājam, ka bērns būtu jāraida projām no istabas. Manuprāt, zēna bojā eja nav pirmais gadījums, kas tik skaļi izskanējis. Nelaime jau nav tur, ka par šādiem gadījumiem runā, problēma ir tā, ka vecāki vispār var šādi rīkoties.
– Publicētais raksts liecina par žurnālistu perversumu, amoralitāti un bezatbildību. Ja grib piebļaut ēteru ar kaut ko pēc iespējas briesmīgāku, lai dara to pēc pulksten 22, kad lielākā daļa mazo bērnu jau guļ. Taču šķiet, ka tie, kuri šādas ziņas atstāsta, paši gūst prieku – bērniem ir nodarīts pāri, tagad var rakstīt, kādu iespaidu tas ir atstājis uz mazajiem klausītājiem.
– Mani varētu saukt par laimīgu cilvēku, jo TV neskatos, īpaši ziņas. No tām var iegūt papildu stresu, turklāt mana dzīve pēc slikto notikumu uzzināšanas nemainīsies. Televīzijas ziņas ir agresīvas un uzbāzīgas, reizēm liekas, ka nekas labs vispār nenotiek. Internetā vismaz varu pats izvēlēties, ko lasīt un ko ne.
– Būtu varen ērti dzīvot tādā kā burkā un neko nezināt par apkārt notiekošo, bet īstenībā vecākiem nebūtu jābaidās pārrunāt ar bērniem arī šādus jautājumus.
– Kas attiecas uz bērnu tiesībām skatīties un klausīties ziņu raidījumus, atgādināšu, ka tā ir tikai skarbi pasniegta realitāte. Daudz vairāk ir jāšausminās par to, ko bērni redz dažādās filmās, kur ar asinīm šļakstās un smadzeņu gabali lido pa gaisu. Ziņa par reālu notikumu rosina bērnu uzdot jautājumus par nepatīkamām tēmām.
Vecākiem ir jābūt gataviem atbildēt. Pasaule un dzīve bērnus sagaidīs ne tikai ar mīlestību, bet arī ar ļoti daudzām sliktām lietām. Mums, pieaugušajiem, ir jāprot iemācīt to “sagremot”.
– Bērni, kuriem ir pašapziņa, saprot, par ko viņus ieper, iedunkā, soda. Mana pieredze liecina, ka piecu gadu vecumā šī sapratne ir. Taču ir bērni, kuri regulāri un bez iemesla tiek sisti, mocīti, un viņi nemaz nezina, ka normālā ģimenē tā nenotiek. Viņi tiešām var sākt domāt, ka pāridarījumi ir dzīves norma. Ja nesit, tad nemīl. Bērnībā tēva dauzīta meitene, kļuvusi par māti, sita, līdz nosita savu bērnu. Ābols no ābeles tālu nekrīt, priekšstati par izkropļotām dzīves normām turpinās nākamajās paaudzēs.
– Šādi sižeti ir jārāda atsevišķās pārraidēs, tad mēs zinām, uz ko jābūt gataviem. Ne tikai bērni uztraucas, arī vecāki cilvēki meklē korvalolu, lai pēc šādām ziņām iemigtu. Vienīgi tie, uz kuriem tas attiecas, TV neskatās, radio neklausās, bet sabiedrības piepeši pievērstā uzmanība viņiem glaimo. Kurš pirms tam interesējās par šo sievieti? Bet vajadzēja nosist bērnu, un visos Latvijas TV kanālos viņu parādīja. Atcerieties puisi, kurš Gulbenē nodūra “bērnudārzniekus”? Viņš gribēja kļūt populārs un kļuva, liekot Latvijai nodrebēt šausmās.
– Man ir divgadīga meita. Tiešām ļoti sāp, ka augot viņai būs jāredz un jādzird šādas lietas. Mūsu ģimenē bērnus kopš mazotnes uzskata par personībām. Tiek skaidrots, ko drīkst, ko nedrīkst darīt, bet kliegšanu un sišanu nevaram pat iedomāties. Taču uztrauc tas, ka sabiedrība nošausminās, nodrebinās, līdzīgi kā Signijas māte rakstā “Kā bērni uztver ļaunumu”, un nekas uz labo pusi nemainās. Valstiskā līmenī likumdošana jāsakārto tā, lai pāridarījumi bērniem vispār nebūtu iespējami.
– Ir jāiemācās darbā vai ikdienā uzkrātās negācijas neizgāzt uz saviem ģimenes locekļiem, īpaši bērniem un veciem ļaudīm, kas ir bezpalīdzīgākie. Ja ir kāds nepanesams grūtums, jāiet izkliegties mežā vai jāizraudas spilvenā, kad citi neredz. Var arī iedzert baldriānus un pārdomāt, ka patiesībā visi šie mazie stresi ir nieks, kamēr visi ir dzīvi.
– Nedrīkst deģenerātiem atļaut radīt bērnus. Joprojām ar šausmām atceros šo raidījumu.
– Arī mums ar deviņgadīgo meitu pēc tam bija ilga saruna. Vispirms par to, ka mūsu mājās tā nekad nenotiks, pēc tam, kā tas vispār varēja būt ar šo bērnu un mammu. Mirušā zēna mamma televizorā izskatījās mīļa. Vai tiešām viņa varēja būt tik nežēlīga? Un, ja varēja, vai citas tikpat mīļa izskata mammas arī tā darīs? Par to domā bērni.
