Piektdienas vakars, veikalos redzami jauniešu bariņi. Viņu vienīgais pirkums – alkohols un sula. Varētu jau saprast – visu nedēļu cītīgi mācījušies un pildījuši citus atbildīgus pienākumus, nedēļas nogalē gribas «atpūsties».
Piektdienas vakars, veikalos redzami jauniešu bariņi. Viņu vienīgais pirkums – alkohols un sula. Varētu jau saprast – visu nedēļu cītīgi mācījušies un pildījuši citus atbildīgus pienākumus, nedēļas nogalē gribas “atpūsties”. Bet vai to nevar izdarīt bez alkohola? Izrādās, ir iespējams baudīt sabiedriski aktīvu dzīvi, priecāties, jauki atpūsties, nelietojot grādīgus dzērienus un nesmēķējot.
“Bauskas Dzīvei” sa vus uzskatus atklāj ELĪNA GALVANOVSKA, Latvijas Lauksaimniecības universitātes studente.
Kā tu pavadi brīvo laiku?
– Tad es apmeklēju dažādus kristīgus pasākumus. Regulāri piedalos kristīgo studentu vakaros, klausos koncertus, kur uzstājas kristīgas grupas. Daudz laika veltu, lai apmeklētu cilvēkus, kam trūkst mīlestības. Dodos pie ļaudīm pansionātos, psihiatriskajā slimnīcā, krīzes centrā. Citreiz patīk vienkārši būt un priecāties par to, kas ir ap mani, taisīt eņģelīšus sniegā un ķert sniegpārslas uz mēles.
Jauniešu vidū valda stereotips, ka īstu atslodzi no dzīves rūpēm var gūt vienīgi kādā deju, mūzikas klubā. Vai ir iespējams labi izklaidēties, neapmeklējot šādas iestādes?
– Jā, noteikti. Ir tik daudz variantu, kā patīkami un jautri pavadīt laiku. Ir dažādi interešu klubi, sporta aktivitātes, organizācijas utt. Man šķiet, ka daudziem jauniešiem ir maldīgs priekšstats par to, kā izklaidēties, lai arī pēc jautri pavadītā laika justos piepildīts, lai pēc tam nebūtu vai nu fiziskas, vai garīgas paģiras, lai nepaliktu tukšums sirdī.
Vai tu nekad neesi gājusi uz klubiem, diskotēkām, kur bija skaļa mūzika un alkohols?
– Tīņu vecumā sāku izzināt tās vērtības, pēc kurām dzīvot. Man it kā bija viss: normāla ģimene, draugi. Pati arī biju sabiedriska, aktīva, vienmēr smaidiņš uz lūpām. Taču tad nāca pirmie zilumi, vilšanās, vērtību skala mainījās. Sāku pievērsties lietām, ko līdz tam nebiju darījusi. Tās bija ballītes, nedaudz alkohola, uzspēlēta jautrība. Taču drīz atskārtu, ka mani tas nepiepilda, drīzāk iztukšo. Ārēji šķita, ka manai dzīvei nav ne vainas, bet iekšēji jutos salauzta, bija tukšums, ilgojos pēc patiesas mīlestības. Redzēju, ka ap mani notiekošais nav patiess, drīz vien apjautu, ka nevēlos dzīvot “kā visi”.
Tad sāku meklēt atbildi uz jautājumu, kā es gribu dzīvot. Nolēmu doties svētceļojumā. Tad arī sapratu, ka tas ir īstais, pēc kā mana sirds ir ilgojusies. Tur satiku cilvēkus, no kuriem staroja mīlestība, kas bija patiesi un pieņēma citus tādus, kādi viņi ir. Tad manī nāca atklāsme par Dievu.
Tu esi atradusi atbildi uz jautājumu, kā dzīvot. Taču daudzi jaunieši joprojām to izmisīgi meklē, tomēr neatrod. Kāpēc?
– Saprotu jauniešus, kuri izmisīgi metas dažādos neapdomīgos piedzīvojumos. Tas nav nekas cits kā alkas pēc mīlestības. Pasaulē valda mīlestības bads. Ja tīnis to pietiekami nesaņem ģimenē, viņš to meklē citur. Tas tiek remdēts veidos, kas bieži vien vēlāk iedragā jauniešu dzīvi, viņu turpmākās attiecības.
Ja tu spētu izveidot jauniešu izklaides un atpūtas vietu, kāda tā būtu?
– Tas varētu būt kāds atpūtas komplekss, kur ietilptu dažādi interešu klubi. Tur būtu telpa sporta nodarbībām, deju zāle. Nelieta skatuvīte, kur iestudēt muzikālus priekšnesumus. Jaunieši varētu piedalīties labdarības pasākumos, organizēt vasaras nometnes, tikties ar pašmāju un ārzemju līdzaudžiem. Protams, šādā jauniešu centrā būtu arī kāda klusa telpa, kur iekārtota kapela. Ikvienam cilvēkam sirdī ir īpaša vieta, kas paredzēta Dieva mīlestībai. To nekas cits nevar aizpildīt.
A. Graudiņa, LLU studente
