Atvadoties maijs mums dāvājis iespēju papildināt ierakstu kolekciju ar jauku mūzikas albumu. Pēc ilgāka pārtraukuma dziedātājs VIKTORS LAPČENOKS savus cienītājus iepriecinājis ar jaunu dziesmu albumu «Paldies, ka Tu man esi».
Atvadoties maijs mums dāvājis iespēju papildināt ierakstu kolekciju ar jauku mūzikas albumu. Pēc ilgāka pārtraukuma dziedātājs VIKTORS LAPČENOKS savus cienītājus iepriecinājis ar jaunu dziesmu albumu «Paldies, ka Tu man esi».
Melodijas sacerējuši Raimonds Pauls un baušķenieks Edvīns Zariņš, vārdus rakstījis Jānis Peters un Guntars Račs. Albuma tituldziesmas romantiskā noskaņa liecina, ka ieraksts adresēts daiļajam dzimumam. Aranžējumus veidojis Edvīns Zariņš, pavadījumus ieskaņojusi grupa «Dakota».
Vairāk nekā stundu ilgā «Bauskas Dzīves» sarunā ar dziedātāju pārcilātas senas melodijas, izrunāti piedzīvojumi, kas skatuves māksliniekam bijuši pat liktenīgi, pavērts plīvurs dažām nākotnes iecerēm.
V. Lapčenoka vārds latviešu mūzikā nesaraujami saistīts ar jau aizsaulē aizgājušo dziedātāju Noru Bumbieri, kas sarunas laikā vairākkārt tiek saukta tikai par Noriņu.
Kā vērtējat nesen iznākušo Inetas Meimanes grāmatu par Noru Bumbieri?
– Daudzi teikuši, arī autore atzinusi, ka lasītājiem patīkot uzzināt, kā ar vīriem bijis, kā dzīvē grūti gājis. Godīgi sakot, man nepatika. Tāda netīras «vešas» mazgāšana, tikai pāris fragmentos pa starpu pieminot, ka Noriņa bija dziedātāja. Par privāto dzīvi runāja arī agrāk, par mums ar Noriņu tāpat visu ko, bet tas nebija pacelts tādos augstumos.
Tad varbūt jāraksta savs variants, sava patiesība.
– Grāmata par mani top. Autores vārds pagaidām ir noslēpums, viņa teica, ka strādās lēnām, nesteigsies, lapas 30 jau ir uzrakstītas. Tas ir pilnīgi cits stils, stāsts par cilvēka dzīvi, nerakņājoties «vešā». Viņa raksta par bērnību, jaunību, runājas ar māsu, radiem, mūziķiem. Ļoti žēl, ka 80 procentu par Noriņu uzrakstītā ir rakņāšanās «vešā». Taču viņai bija tik kolosāla balss, kādas Latvijā vairs nav bijis un diezin vai vēl kādreiz būs.
Ar labiem panākumiem esam piedalījušies trīs starptautiskos, divos vissavienības festivālos, bet tas viss palicis nepastāstīts.
Tagad dziedat viens. Vai nav izdevies atrast mākslinieci un atkal dziedāt duetā?
– Esmu pamēģinājis ar vienu, otru padziedāt, bet tad sapratu, ka tik labi kā ar Noriņu man nekad neskanēs, tāpēc meklējumiem metu mieru.
Vai gadu gaitā nav pazudušas pirmo uzstāšanās reižu emocijas?
– Viss acu priekšā – Filharmonija, 1971. gads. Pirmais uznāciens pie Raimonda (Raimonds Pauls – V. A.), tas manu dzīvi sagrieza ar kājām gaisā, jo līdz tam nebiju dziedājis uz lielās skatuves. Te pēkšņi REO (Rīgas estrādes orķestris – V. A.) slavas zenītā, līdzās kolosāli dziedātāji – Romanovskis, Grīnbergs, Vilcāne, Bumbiere – un es – «zaļais gurķītis» ar savu «Savādu vasaru» un «Ar mani atkal runā kaijas». Pirmajā programmā tikai divas dziesmas duetā dziedāju. Sākt ar labu, lipīgu dziesmu, pie kolosāla komponista, tas ir katra dziedātāja sapnis. Ja trāpi īsto melodiju, tevi pamet uz augšu un tevi pazīst visi. Ja ne, tad pa slavas kāpnītēm jākāpj un jāmokās ilgi un dikti.
Vidēji mēnesī mums bija 25 koncerti, gada laikā Latviju izbraukājām krustām šķērsām. Bauskas publiku atceros kā prasīgu. Sarežģīto, netradicionālo dziesmu ciklu ar Dainas Avotiņas vārdiem te uztvēra pozitīvāk nekā citur, ar izpratni.
Vai daudzo dziesmu vidū ir arī kāda liktenīga melodija?
– Nevaru nosaukt vienu vistuvāko dziesmu. Katrā ir kaut kas skaists, ielikts daudz darba.
Bet liktenīga kāda melodija bija gan, pirms gadiem 20 dziedāta Siguldā. Toreiz kādu meiteni pamanīju koncertos, izpildot dziesmu «Sargies vēju». Gāju zālē, abus vakarus viņa sēdēja publikā, un es gāju tieši pie viņas. Tagad viņa ir mana sieva Indra.
Kādi ceļi jūs saveda kopā ar Edvīnu Zariņu?
– Esam pazīstami jau gadus 25. Mēs gājām pa vienu muzikālo ceļu, bet viņš skaitījās amatieris. Ne profesionālajā ziņā, bet tikai tāpēc, ka nestrādāja Filharmonijā. Bieži satikāmies muzikālos pasākumos. Pirms gadiem pieciem kopā ar pianistu Jāni Bauvaru, arī baušķenieku, un Edvīnu sākām darboties kopā. Edvīna dziesmas ir tādas, ka cilvēki saprot, par ko tur ir.
Kādas dziesmas skanēs jaunajā albumā?
– Jārunā daudzskaitlī, jo klajā nāks divi albumi. Turklāt tie būs mani pirmie soloalbumi 30 gadu ilgajā dziedātāja karjerā. Pirmajā būs jaunas melodijas, bet otrajā, kas plānots jūnijā, apkopotas manas agrāk ierakstos neizdotas dziesmas.
Savulaik jums pasniedza mūzikas ierakstu kompāniju gada balvu nominācijā «Vecie zaldāti». Jūs vairāk esat kā zaldāts, kurš vienmēr ierindā un gatavs dziedāt, vai tomēr sens, ilgus gadus dziedošs mākslinieks?
– Man nepatīk pats vārds «zaldāts», tad jau labāk kā «Līvus» par roka dinozauriem dēvē. Tur vismaz ir drusciņ humoriņš. Tāpat kā man nepatīk raidījuma «Talantu fabrika» nosaukums. Fabrika man saistās pilnīgi ar kaut ko citu. Tas ir kā mums agrāk radio obligāti katru mēnesi vajadzēja iedziedāt četras dziesmas, jo plāns bija jāpilda. Nu nevar ražot mākslu, ir jāizdzīvo, jāizsāp, tikai tad var radīt.
Kā vērtējat tagadējos jaunos māksliniekus?
– Agrāk vairāk vērības veltīja balsij, tagad nereti svarīgāks ir stils, maniere. Grūti visus jaunos māksliniekus izvērtēt, tik daudz neesmu viņus dzirdējis. Tomēr vienīgais, ko varu pateikt, diemžēl spēcīgu balsu nav, visiem viduvējs diapazons.
***
Kura Viktora Lapčenoka dziesma jums patīk vislabāk?
____________________________________________________________
Vārds, uzvārds _____________________________________________
Adrese, tālruņa numurs ________________________________________
Anketas gaidām līdz 10. jūnijam (pasta zīmogs). Adrese: Rīgas ielā 51, Bauskā, LV-3901. Veiksminiekiem – muzikālas balvas.
