Kur paliek svētki, kad tie paiet? Karogus saritina un iesprauž kaktā, iztukšotās pudeles un ēdienu drumslas izmet miskastē.
Kur paliek svētki, kad tie paiet? Karogus saritina un iesprauž kaktā, iztukšotās pudeles un ēdienu drumslas izmet miskastē. Kas paliek un vai bija kaut kas vairāk par minēto?
Laila Pakalniņa «Dienā» raksta, ka «..aizvien vienkāršāk kļūst jaunajai paaudzei stāstīt par to, kā rodas bērni, bet aizvien sarežģītāk par to, kā mīlēt savu zemi». Arī tādu, kāda tā ir pašlaik: bagātos un nabagos sadalīta, korumpēta, iekšēji un ārēji apdraudēta, skaitliski lielu tautu nesaprasta.
Šonedēļ skolas aicināja padomju laikā vajātos uz sarunu ar bērniem, t. i., darīt grūto darbu – dažas minūtes mācīt viņiem, kā mīlēt savu zemi jeb modināt viņos patriotisma jūtas. «Vai ar vārdiem «es mīlu» varēs panākt, lai arī tu, viņš un viņa mīl?» savu misiju apsver sirmgalvji. Mīlestība ir attieksmē: kad skan valsts himna, kad mastā uzvijas valsts karogs, kad ziedi gulst ne vien uz karavīru varoņu, bet arī uz tuvinieku kapu kopiņām.
Krievija vaimanāja par leģionāru Brāļu kapu pieminekli Lestenē. Es saprotu viņu izjūtas, jo šajā valstī nav tādu mirušo piemiņas tradīciju un kapu kultūras kā Latvijā, kur kapsētas tiek koptas kā parki un pieminekļos ierakstīta tautas vēsture. Krievijā – jo kapsēta tālāk no lielajiem centriem, jo dziļāka ir aizmirstība.
Diemžēl Tēvzemes mīlestību mēra arī debesīs izšautajos raķešu blīkšķos. Desmit minūtēs 18 tūkstoš latu – tik košs būs svētku salūts rīt mūsu galvaspilsētā. Svecītes logos nobālēs varavīksnes krāsu zaigā. Bet zvaigznes? Tās vairs redz vienīgi zemnieki un dzejnieki, un arī ne visi.
Otrdien «Skatā no malas» četri nopietni vīri pusi plānotā ētera laika tērgāja: kas Rīgas 800 gadu jubilejai piedienētu vairāk – operas «Aīda» iestudējums vai… Madonnas koncerts? Kā lai neatceras komponista un Saeimas ilggadējā deputāta Imanta Kalniņa atziņu: kad gāju skolā, domāju – pieaugušo pasaule ir sakārtota, bet atklājas, ka tas tā nav.
Svētku tuvums nemazina rīvēšanos starp «Latvijas ceļu» un Tautas partiju. Likās, ka pēdējā jau nokdaunā – Ābola, Segliņa, Kalvīša u. c. lietas –, kad iespaidīgu «trumpi» izmeta finansu ministrs tautpartijietis G. Bērziņš, atklādams, ka par zviedru kuģa sagriešanu lūžņos Latvijai pēc starptautiskās arbitrāžas tiesas lēmuma no valsts budžeta būs jāmaksā Zviedrijai divarpus miljonu latu. «Ceļinieks» premjers A. Bērziņš to komentēja īsi – šis fakts bija jātur slepenībā. Ka tik nu «tēvzemiešiem» nebūtu lemta kārtējā šķīrējtiesnešu loma un jāmaina valdība!
Saeimas deputātiem pārmet, ka viņi dažkārt uzņemoties tiesu pienākumus. ASV vērojama pretēja parādība: kaut gan prezidenta vēlēšanas notika pirms desmit dienām, uzvarētāju, iespējams, noteiks tiesas ceļā.
Svētku gaišumu sirdī! Un, Dievs, sargi mūs no vietējiem un Krievijas nacionālboļševikiem.
