Pavasarim tuvojoties, mainījies vērtību izvietojums, un apnikušo priekšvēlēšanu aģitāciju pārklāj dvēseliskākas lietas.
Pavasarim tuvojoties, mainījies vērtību izvietojums, un apnikušo priekšvēlēšanu aģitāciju pārklāj dvēseliskākas lietas.
Eirovīzijas starptautiskā dziesmu konkursa atlases fināls pie televizoru acs pielipināja tūkstošiem skatītāju. Izšķirošas nozīmes telefonaptaujai nebija, jo tautas domai tika atvēlēts vienīgi 20 procentu lēmējtiesību. Ieguvējs, protams, bija monopolists, kas desmit minūtēs par zvaniem nopelnīja ap 12 tūkstoš latu. Pat pēc vairākiem mēģinājumiem man tomēr neizdevās atbalstīt «Citu tautas dziesmu» «Credo» priekšnesumā, kas varēja sacensties ar pērngada Eirovīzijas uzvarētājiem – dāņiem. Arī demokrātiskā sabiedrībā nekas nenotiek tāpat vien.
Priecīgi apzināties, ka no Rīgas augstumiem atkal pamanīts «tālās» Rundāles pils muzeja direktora I. Lancmaņa veikums un novērtēts ar Kultūras ministrijas balvu. Savukārt novadnieks R. Ādmīdiņš Latvijas Radio bija veltījis raidstundu cita novadnieka – pedagoga, dzejnieka un trešās Atmodas žurnālista Feliksa Zvaigznona – piemiņai, raidījumā iesaistot viņa studiju biedres un Bauskas Tautas teātra aktierus. Arī mūsējo balsis Rīgā skan profesionāli.
Uz profesionalitāti nevar pretendēt visi no 13 novada literātiem, kuru dzejas kopkrājums «Akmeņi zied» nupat nācis klajā krāsu ievākojumā. Taču grāmatai ir sava aura. Arī tāpēc, ka autori un viņu atbalstītāji dzīvo tepat blakus – mūsu laikā un mūsu novadā.
Latvijas Televīzijas diskusijā par kultūrvēsturisku tēmu zaudēja pašpārliecinātais J. Jurkāns. Viņa aizrādījums sarunas partnerim A. Kiršteinam par vēstures nezināšanu attiecībā uz Pētera I pieminekļa atrašanās vietu kā bumerangs trāpījis pašam tā metējam. Ausīgie klausītāji vēsturnieki presē dokumentāli apliecinājuši, ka 1910. gada 4. jūlijā atklātais Pētera I piemineklis atradies nekur citur kā tagadējā Brīvības bulvārī 1935. gadā atklātā Brīvības pieminekļa vietā. Viedokļu daudz, patiesība viena.
Galvenie mūsdienu vēstures taisītāji kongresā pieņēmuši jaunu programmu. Tās pirmais teikums vēstī, ka «Latvijas ceļš» savā darbībā aizstāv katra cilvēka brīvību pašam veidot savu dzīvi. Acīmredzot noliedzot, ka arī valsts piedalīsies šīs dzīves veidošanā. Bažas ir pamatotas, jo pat 1998. gadā izdotajā «Latviešu valodas vārdnīcā» teikts, ka valsts ir… «politiska organizācija, kuru nodibinājusi kādā zemē valdošā šķira…».
Kaut arī piesaulē zied sniegpulkstenīši un saulīte ilgāk veras dzīvokļu logos, pašvaldību vēlēšanas 11. martā būs tik un tā. Aģitācijas kokteilī uzjautrinoša ir kādas partijas izvirzītā divu tiltu, divu, pulciņu, divu biļešu koncepcija. Ka tik nu pēc vēlēšanām neiznāktu trīs pirkstu kombinācija!
Par spīti visam, uzklausīsim politoloģes I. Ostrovskas padomu: ejiet, piedalieties vēlēšanās, bet pierādiet, ka ar jums nevar manipulēt, t. i., blēdīgi iespaidot.
Priekšvēlēšanu situācijai piestāv lasītājas R. Ievas piedāvāts nedēļas citāts: lai tu būtu nabags, tev ir jābūt godīgam.
