Mani nodarbina pašlaik populārais jautājums: vai ar godīgu darbu var kļūt bagāts? Bagātība ir slidens jēdziens.
Mani nodarbina pašlaik populārais jautājums: vai ar godīgu darbu var kļūt bagāts? Bagātība ir slidens jēdziens. Vienam simt latu ir laimes kalngals, citam miljons uzkurina tikai apetīti pēc nākamā.
Valsts prezidente, baidīdamās par 20. septembra referenduma iznākumu, ieteica tautai pārāk nepārdzīvot partiju ķīviņus «santīmu dēļ», nākamā gada budžetu lipinot. Runa gan ir par miljoniem, kurus ministrijas nevēlas taupīt, piemēram, administrācijas izdevumiem, bet pa santīmam, pa latam netiešā ceļā ievākt no iedzīvotājiem.
Īpašu uzdevumu ministrs N. Muižnieks «zaļo zemnieku» un «TB»/LNNK pret viņu vērsto netīksmi un prasību likvidēt neseno veidojumu – sabiedrības integrācijas sekretariātu – skaidro ar šo partiju vēlmi ietaupīt budžeta naudu, atņemot «nieka» 300 tūkstoš latu integrācijai. No šādiem «niekiem» šur, tur un vēl citur veidojas miljoni. Bet ne jau par to ir runa. Esmu pārliecināta, ka integrācijas jūtīgo jomu nevarēs sakārtot ne par kādu naudu. Tas ir tikai GRIBAS jautājums no integrējamo puses.
Pārmetumus par viņa sekretariāta sastāvu N. Muižnieks atspēko ar demokrātiju: visi esot izturējuši konkursu. Jautāts, vai šādas veiksmes gadījumā viņš varētu sadarboties, piemēram, ar Ždanoku, galvenais valsts integrētājs palika atbildi parādā. Divas stundas pirms trešdienas LTV 1 raidījuma «Kas notiek Latvijā?» bezpartijiskais N. Muižnieks kļuvis par Latvijas Pirmās partijas biedru.
Valsts prezidentes uzrunu tautai no Ministru kabineta sēžu zāles diezgan kritiski vērtē politologs J. Ikstens. Viņaprāt, bijis jaušams dalījums: labā prezidente un sliktā valdība. Pēc prezidentes aizrādījuma par atklātiem ķīviņiem ap budžetu valdība metusies otrā galējībā – nolēmusi naudas lietas apspriest «aiz slēgtām durvīm».
Manuprāt, valsts augstākajām amatpersonām nebūtu pārāk saldi jāaģitē par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Atbildību par Latvijas likteni lemts uzņemties tautai, tas ir, vēlētājiem – katram pašam. Tāpēc svarīgi zināt ne tikai to, ko iegūsim kaut kad, bet arī to, ko zaudēsim tūlīt. Aptauju dati liecina, ka pagaidām vēlētāji visvairāk uzticas paši sev, ģimenei un draugiem, savai sirdsbalsij.
Atceroties augusta puča dienas pirms 12 gadiem, kad valdība padevās bez neviena šāviņa un palika savā vietā, aicinādama to darīt arī tautai, 20. septembris nu ir tā reize, kad Latvijai būs iespēja pašai lemt savu likteni. Līdz šim viss tieši vai netieši bijis atkarīgs no Maskavas – 1918., 1940. un arī 1991. gadā.
Ko zinām vai nezinām par Eiropas Savienību, atkarīgs no mums pašiem – vai mēs vispār vēlamies būt informēti. Manas šaubas vijas ap to iedzīvotāju daļu, kas nejūt simpātijas pret valsti, kurā viņi dzīvo, un nemitīgi gaužas starptautiskajām organizācijām, cik ļoti mazā Latvija viņiem dara pāri. Godīgi vai negodīgi pie bagātības tikušie laikabiedri ir kļuvuši par pasaules cilvēkiem, un viņiem būs labi tur, kur guļ viņu nauda. Es domāju par vairākumu, par tiem, kuri vienmēr paliks Tēvzemē – ar tās priekiem un bēdām, ar tās likteni.
