Garo brīvdienu dēļ bija ieilgusi pagājušā gada notikumu apcere. Vēl un vēlreiz tika uzskaitītas valdības kļūdas, liekot manīt, ka nevienai citai tādu nav bijis.
Garo brīvdienu dēļ bija ieilgusi pagājušā gada notikumu apcere. Vēl un vēlreiz tika uzskaitītas valdības kļūdas, liekot manīt, ka nevienai citai tādu nav bijis. Valdības zākāšana ir neatkarīgu, ja tādi vispār ir, žurnālistu un politologu maize. Vai ar to būtu jānodarbojas no budžeta naudas uzturētā Latvijas Radio ģenerāldirektoram “Rīta vingrošanā”? Nespļauj akā, no kuras smel, brīdina tautas paruna. Pieļausim, ka Dz. Kolāts spļauj tajā avotā, ko pilda reklāmdevēji.
Neviens nav centies vai nav vēlējies analizēt – kas, kad un kāpēc izstrādājis un pieņēmis likumus un noteikumus, slēdzis līgumus, par kuru nepilnībām vai slepenību tagadējai valdībai jāmaksā. Politisko atbildību neviena partija vēl nav uzņēmusies. To pirms pusotra gada novērtēja acīgie vēlētāji, nobīdot malā tos, kuri valsti “kārtoja” pēc personisku interešu modeļa.
Latvieši saka arī – nepiesauc nelaimi! Ja dienā vismaz 20 reižu ziņas sākas ar kārtējo bēdu, piemēram, – pa kāpnēm nokritis un sasities deviņus gadus vecs zēns, tiek piesaukta jauna nelaime. Un tā ir klāt – Sarkanajā jūrā iekritusi lidmašīna ar 148 pasažieriem, uz Jūrmalas šosejas notikusi smaga avārija, ir upuri… Ķēdes reakcija turpinās, un pieprasījums pēc sensācijas ir apmierināts.
Dažādi tiek apspēlēts E. Repšes Jaungada aicinājums apdzīvot laukus – gan apsmiets, gan saprasts, jo laukos ir ne vien svaigs gaiss un skaista daba, bet arī daudz latviešu. Savukārt premjera princips – vai nu J. Strīķe būs KNAB priekšniece, vai kritīs valdība – atgādina V. Birkava paziņojumu pēc 7. Saeimas vēlēšanām – vai nu V. Krištopanu par premjeru, vai zemestrīce! Krištopans kļuva par premjeru, bet neattaisnoja “Latvijas ceļa” uz viņu liktās cerības. Gaidīsim, kā būs ar J. Strīķi, kurai nupat valdība devusi tiesības svarīgus jautājumus izlemt vienpersoniski. Žurnālistam K. Streipam uzreiz sakāmais uz mēles: “Mute atveras, pirms smadzenes ir iesilušas.”
Pērnā gada notikumu apcerējumā dzirdēju, ka mums esot par daudz sēru dienu. Par tādu esot pārvērsta pat valsts dibināšanas diena – 18. novembris. Valstis, tāpat kā cilvēki, dzimst sāpēs, un atmiņu ceļi Latvijas gadījumā ved caur Tīreļpurvu, Ložmetējkalnu, Džūksti, Lesteni, Liteni, Centrālcietumu, Sibīriju… Ik gadu jaunieši dodas pārgājienā pa Ziemassvētku cīņu vietām 1917. gadā. Šoziem maršrutā bija iekļautas arī 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka kauju pozīcijas. Atmiņu takās gūtās emocijas nepārvēršas sērās, Tēvzemes mīlestībā gan.
Pagājušā gada beigās kādas man attālas 94 gadus vecas radinieces bērēs sastapu bijušos, jau sirmos kaimiņu un radu bērnus, ar kuriem mani šķīra 1949. gada marts. Dīvaini, bet skumjais notikums, kādas, protams, ir bēres, kļuva par ieguvumu – kāds ilgi sāpējis tukšums manā mūžā ir aizpildīts.
Nedēļas notikums: E. Repše beidzot visās instancēs saskaņojis komisāra kandidatūru, kas Eiropas Komisijā pārstāvēs Latviju, un paziņojis, ka tā būs ārlietu ministre S. Kalniete. Šis jaunums nevienu nepārsteidza.
