Kopš dzīvoju pilsētā, Lieldienu noskaņu iekrāso tikai olas un pūpoli. No bērnības atmiņu tikpat kā nav, vienīgi fotogrāfijas. Bērzu ieskautā piekalnē šūpoles karājās visu vasaru, pie tām allaž kavējās no pilsētas atbraukušie radu bērni.
Kopš dzīvoju pilsētā, Lieldienu noskaņu iekrāso tikai olas un pūpoli. No bērnības atmiņu tikpat kā nav, vienīgi fotogrāfijas. Bērzu ieskautā piekalnē šūpoles karājās visu vasaru, pie tām allaž kavējās no pilsētas atbraukušie radu bērni.
Vēlāk bija bezlieldienu laiks. Tās pieminēja tikai savējo lokā. Tomēr sīpolu mizās krāsotas olas neviens necentās slēpt, jo vistas dējums padomju varai nešķita bīstams.
Neatkarību atguvuši, esam tā kā apmulsuši – ķirbju svētkus, Lūcijas un Valentīna dienas vecākai paaudzei grūti pieņemt. Jauniešus piesaista draiskošanās un jautrība, tāpat kā dievturu Lielā diena ar šūpošanos, olu ripināšanu un knaulēšanos. Kristus ciešanas un augšāmcelšanās dvēseliski vairāk skar vidējo un vecāko paaudzi.
Lai cik daudz pavasaru katra mūžā izšūpots, ik gadu kā pirmoreiz ieraugām sniegpulkstenīšu atmošanos, krokusu krāsaino smaidu, māllēpju un cūkpieņu prieku. Un tas nekad neapnīk, jau simtiem gadu. Kā brīnums, kuram nav noilguma.
Lieldienas vēl tikai būs. Šaubos, vai tās skaļumā pārspēs mūsu valsts uzņemšanu Ziemeļatlantijas aliansē. Todien, 2. aprīlī, Latvijas Televīzija šim notikumam veltīja gandrīz visu dienas gaismas daļu. Kadri paliks vēsturei, un nākamās audzes varbūt nemaz neuzzinās, ka pie karogu pacelšanas Briselē un Rīgā stāvēja tie, kuri šo godu bija saņēmuši pirms pāris nedēļām ar cilvēka, pareizāk, krievvalodīgo tiesību cīnītāju palīdzību Saeimā, valdī bām mainoties. Manuprāt, ilggadējam aizsardzības ministram V. Ģ. Kristovskim tomēr vajadzēja lepni klusēt, nevis zūdīties, ka aizmirsts. Arī politiķiem sāp sirds, turklāt Kristovskis ir arī dzejnieks.
Neērtā situācijā mūsu Bruņoto spēku virspavēlniecība nonāca, kad tūkstošiem cilvēku gaidītie un vairākkārt solītie NATO iznīcinātāji F-16 virs Rīgas neparādījās. Iemesla skaidrojumi nebija saskaņoti (no “tehniska iemesla dēļ” līdz “NATO institūcijas nav devušas atļauju”). Ticamāks šķita kāda rīdzinieka minējums: laikam kādā citā lidlaukā pavēli izlidot gaidīja krievu “Mig”. Tautas balss – gudra balss. Bet jautājums paliek: cik atkarīga nu jau 26 valstu alianse ir no Krievijas un cik droši mēs galu galā varam justies zem zili baltā karoga?
Tautas saskaņas partija un domubiedri, kas arī atbalstīja I. Emša valdību, ar paziņojumu presē brīdināja “sabiedrotos”, ka situācijas analīzei krievu skolās dotais laiks ir beidzies…
Latvijas lauki deg sarkanās liesmās, bet I. Emša vaimanas par zilajām ugunīm bijušas teatrāli pārspīlētas – Eiropas Savienības komisārs P. Lamī jau paziņojis, ka mūsu valsts ir gatava iekļauties ES ekonomiskajā zonā. 1. maijā atkal tiks pacelti citu krāsu karogi, un mēs atkal priecāsimies latviskā naivumā.
Viss šajā pasaulē ir īslaicīgs, bet dabas ritējumam, kurā iekļāvušās arī Lieldienas, nav noilguma. Priecīgus svētkus!
