Pirms septiņiem gadiem augusta puča dienās beidzās 1990. gada 4. maijā pasludinātais pārejas periods, un Latvijā uz neilgu laiku nodibinājās militāra diktatūra.
Pirms septiņiem gadiem augusta puča dienās beidzās 1990. gada 4. maijā pasludinātais pārejas periods, un Latvijā uz neilgu laiku nodibinājās militāra diktatūra. LTF frakcijas sēdē izveidoja darba grupu Andreja Krastiņa vadībā jaunas neatkarības deklarācijas sagatavošanai. 21. augustā LR Augstākā padome, bruņumašīnām Jēkaba ielā žvadzot, pasludināja Latvijas neatkarību. Igauņi to izdarīja jau 20. augustā un šogad pirmoreiz šo datumu atzīmēja kā valsts svētkus ar karogiem mastos un brīvdienu.
Diemžēl laika gājumā tautas izraudzītie un pie varas noliktie nezināja, ko īsti ar neatkarību darīt. Kur skriet, kam prasīt, ko klausīt? Līdz Maskavas emisārus nomainīja Briseles komisāri. Kad Rietumu gudrie ķērās pie pēdējā, kas mums ir – valodas –, tauta cēla «garīgās barikādes». Pēc vēl neoficiāliem datiem savākts 170 līdz 180 tūkstoš parakstu par referenduma sarīkošanu jautājumā – būt vai nebūt latviešu valodai Latvijā.
Nelīdzēja pat ateista Valda Birkava aizlūgums par muļķa ļautiņiem, lai Dieviņš viņiem piešķirtu kaut kripatiņu tā prāta, ar ko apveltīts pats ārlietu ministrs un viņa partijas biedri, žurnālisti Aivars Ozoliņš, Alla Petropavlovska, Kārlis Streips, kā arī sociālisti ar Jāni Jurkānu priekšgalā. Šoreiz Dievs neuzklausīja, un ļautiņi palika muļķi, kādi bijuši.
Prezidentu Gunti Ulmani tik ļoti aizvainojusi spītīgā pavalstnieku daļa, ka viņš trešdien atteicās atbildēt uz «Panorāmas» žurnālistes jautājumiem: maz motivācijas, lai sniegtu interviju, tāpēc neko nerunāšot. Gražīgi mēdz būt ne vien bērni, bet arī prezidenti.
Parakstu vākšanas iznākumā vainots tiek pat dzejnieks un publicists Andrejs Eglītis, kurš «nelaikā» atgriezies Tēvzemē, turklāt apgalvodams, ka viņš neesot šurp atbraucis «mušas sist». Acīmredzot tie būs lielāki kukaiņi.
Latviešu basketbolists Vilis Krištopans bija tik nervozs, ka premjeru Guntaru Krastu nolamāja vēl nedzirdētā vārdu salikumā par «utu vanagu» un visai parastā – «pilnīgs idiots». Līdz vēlēšanām ne to vien dzirdēsim, un latviešu valodas pūrā ieliksim ne vienu vien jaunvārdu.
Par 13. kārtas numuru savai Nacionālai progresa partijai dienu un nakti sapņojis Armands Stendzenieks. Un rokā bija! «Sirdsapziņas cilvēks» pat nenojauta, ka pēc pāris dienām viņam tiks mainīts drošības līdzeklis – no rūpju pārņemtās ikdienas uz mierpilno cietumu. 13 tomēr ir mistisks skaitlis!
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes reflektantu atbildēs uz testa jautājumu – kas pirmoreiz latviski tulkojis Bībeli – kā viens no «vaininiekiem» minēts arī Stendzenieks, bet mūsu valsts himnu vidusskolu beidzējuprāt «sameistarojuši» Imants Ziedonis un Raimonds Pauls. Par intelekta (t. i., «spēja darboties jaunā situācijā») trūkumu nevaram žēloties!
Saeimas «tīrītājslota» Jānis Ādamsons nez kāpēc iznīcinājis papīru ar to 34 deputātu parakstiem, kuri pieprasījuši ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa atkāpšanos. Diemžēl nākamajām audzēm paliks nezināms – kam no Skrastiņa bail?
Par šīs nedēļas moto «Malks» izraudzījis citātu no A. Sent–Ekziperī rakstītā: «Kas es esmu, ja nepiedalos? Lai es dzīvotu, man jākļūst dalībniekam.»
