Vakara krēsla. Ielas malā pie automašīnas stāv līdzaudžu ielenkts jauneklis ar milzīgu ceļasomu uz ritenīšiem. «Un tu arī brauc projām?» skaļi jautā kāds garāmgājējs.
Vakara krēsla. Ielas malā pie automašīnas stāv līdzaudžu ielenkts jauneklis ar milzīgu ceļasomu uz ritenīšiem. “Un tu arī brauc projām?” skaļi jautā kāds garāmgājējs. Atbildi vairs nesadzirdu, bet nojaušu – rītrītā lidmašīna viņu aizvedīs uz Īriju vai citu peļņas zemi.
Valsts svētku vakara uzrunā Vaira Vīķe-Freiberga klāstīja, ka “šī zeme nav tik apdzīvota, ka mums pietrūktu te visiem vietas” un “visi ir mīļi aicināti – gan tie, kas vēl nav pilsoņi, gan tie, kas aizceļojuši uz ārzemēm”. “Mīļā gaidīšana” apceļoja masu saziņas līdzekļus dažādās interpretācijās. Pēcāk prezidente, it kā skaidrību viešot, rosināja pētīt, kāda ir iedzīvotāju motivācija, kāpēc viņi dodas uz ārzemēm, kādus darbus pilda. Prezidentei piebalsoja arī premjers Aigars Kalvītis un solīja pētījumiem naudu nežēlot. Vai tik pārāk nesarežģī lietas, kas jau tāpat ir skaidras: zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks – kur labāk?
Kā vējš skrien, kā miets atduras. Labāk kā tautas parunā nepateiksi, apcerot A. Kalvīša pēkšņo paziņojumu, ka grozījumi azartspēļu likumā tikšot atvērti diskusijām. Viņa partijas biedrs Jānis Lagzdiņš ar tikpat apbrīnojamu azartu kā pirms steidzamības kārtā izskatāmajiem un nobalsotajiem grozījumiem metās skaidrot, cik šajā jautājumā ļoti nepieciešams… koalīcijas saskaņots viedoklis. Pirms Tautas partijas savus ierosinājumus Saeimā jau bija iesnieguši “mācītāji” un zaļie zemnieki. Katrs taču bija pielicis savu roku, lai melnais darbs uz priekšu tiek, nu jāattīrās vēlētāju priekšā. Saeimas izrādes kļuvušas diezgan atklātas, vienīgi nominācijā labākais režisors uzvarētājs netiek nosaukts.
Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas komiteja izbeigusi pēcuzraudzības procesu pret Latviju. Zinot, ka mūsu valsts mazākumtautību “aizstāvji” iedvesmu gūst Maskavā, notiekošo var uzskatīt par Krievijas ilggadējās politikas neveiksmi.
Labākā šīs sezonas izrāde “Mēnesis uz laukiem” Māras Ķimeles režijā Jaunajā Rīgas teātrī apbalvojumus saņēma vēl sešās nominācijās un ieguva arī skatītāju balvu. Pārliecinošs pierādījums, ka eksperimenti jau apnikuši tāpat kā ielas rupjību pārnešana uz skatuves.
Mans skaistākais notikums šonedēļ bija “Melanholiskā valša” noskatīšanās Dailes teātrī. Emīls Dārziņš, Raimonds Pauls, Māris Sirmais un koris “Kamēr…” – grūti iedomāties vēl ko pilnīgāku vienuviet. Ir mūžīgas vērtības un ir viendienītes.
Ilgais ceļš uz degvielas uzpildes staciju (DUS) būvi Bauskas centrā tuvojas finišam. No pēdējās sarunas “būt vai nebūt” mājās pārnācu “apskaidrota”: laikā vai nelaikā savākti divi vai trīs tūkstoši baušķenieku parakstu pret DUS nebūtu nekāds šķērslis zemes īpašnieka gribai par katru cenu tikt pie vieglas peļņas (visi brauks pie manis!). Pretī sausajiem cipariem un DUS būves atbilstībai visiem parametriem baušķenieki var likt tikai savas pilsētas mīlestību un tās emocionālo nākotnes redzējumu, ko nevienam dokumentam nepiešūsi.
“Nost ar garu!” Tāds bija Emīla Dārziņa izmisuma sauciens izrādē “Melanholiskais valsis” pret bezjūtību un kailu aprēķinu. Skatuves priekšplānā noliktās dzelzceļa sliedes, kur 35 gadus vecais komponists sastapa nāvi, simboliski sasaucas ar mūsdienām. Kas zina, cik Dārziņu, Skujiņu un citu talantu bojā aiziet zem nežēlīgās realitātes riteņiem. Sliedes ir nebeidzamas, tāpat kā gara nabadzība.
Tādi skumji iznāca šīs pirmā sniega iezīmētās nedēļas beigu akordi. Bet tos gaišākus jau iekrāsojušas pirmās Adventes svecītes.
