Sācies sērsnu mēnesis, bet debesu smalkumi pūkaini piekļaujas zemei, un biezi mākoņi liedz Saulei sakārtot dabu pēc marta likumiem.
Sācies sērsnu mēnesis, bet debesu smalkumi pūkaini piekļaujas zemei, un biezi mākoņi liedz Saulei sakārtot dabu pēc marta likumiem.
Pirms 15 gadiem, 3. martā, mūsu valsts iedzīvotāji nobalsoja par brīvu un demokrātisku Latviju. Jāvārdu teica 73,6 procenti vēlētāju, galvenokārt latviskie lauki. Tas bija tautas akcepts 1990. gada 4. maija deklarācijai un rosinājums pārtraukt pārejas periodu uz pilnīgu neatkarību. Demokrātijas, kas neattiecas uz pamatnāciju, mums tā kā par daudz, bet brīvība ir visai nosacīta, ar tendenci slīdēt atpakaļgaitā.
Apvienības “Visu Latvijai!” līdera Raivja Dzintara stāstījums par piedzīvoto Drošības policijā man atgādināja nesen lasītus 1948. gada kriminālas, patiesībā politiskas, prāvas protokolus, kas raksturoja čekas “izmeklētās” izmeklēšanas metodes. Tā pati skola, tas pats stils.
Valdība un drošības struktūras lepni paziņoja, ka viņu spēkos ir 16. martā nepieļaut nekārtības pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Atklājās, ka plāns ir pavisam plāns – savulaik jau Rubiku Alfrēda izlolots. Toreiz mūsu svētvietā rīkoja velobraucienu, lai traucētu “pretpadomju elementiem” 14. jūnijā nolikt ziedus. Tagad jau 9. martā sākšoties sen iecerēti pieminekļa sakopšanas darbi, un piekļūšana tam ne tikai 16., bet arī 25. martā būs liegta. Šīs situācijas kontekstā smaidu izraisa Baltkrievijas nedemokrātisma drosmīgais nosodījums Saeimas 3. marta plenārsēdē.
Negaidīts bija Augstākās Tiesas Senāta lēmums krievu skolu aizstāvības štāba galveno iedvesmotāju Krievijas pilsoni Kazakovu svītrot no “melnā saraksta”, kas viņam liedza iebraukšanu Latvijā. Vērtējumi dažādi: lēmums atbilstot starptautiskajām cilvēktiesību normām; tas, kas skar valsts drošību, nav tiesu kompetence. Demokrātija ir smaga lieta, jo īpaši, ja valsts drošības apdraudējumu nosedz ar… cilvēktiesībām. Ne vienam vien Krievijas pilsonim Latvijā dzīvo tuvi radinieki. Atliek ducim tiesīgo sasēsties pāris tankos un cilvēktiesību aizsegā doties uz Rīgu…
Vecās Ģertrūdes baznīcā 1. martā Latvija atvadījās no dzejnieka un Tēvzemes patriota Andreja Eglīša. Sabiedriskā televīzija neparādīja ne sekundes no atvadu stundām. Acīmredzot stiprāks par “Dievs, tava zeme deg” bija arguments, ka dzejnieks mūžībā aizgājis tik neizdevīgā mēnesī, kad viņa kā Latviešu leģiona 19. divīzijas kara žurnālista pieminēšanu “Krievija var nesaprast”. Cik gan tālu no čekas valdīšanas laikiem, kad leģionārus gan drīkstēja atdot zemes klēpim, bet piemiņas publiskošana bija noliegta?
Atkal gaidāma EDSO augstā komisāra minoritāšu jautājumos Rolfa Ekeusa vizīte Latvijā. Viņa vietnieks jau sagatavojis dienas kārtību, kas turama slepenībā. Katra šāda vizīte vēl 15 gadu pēc neatkarības atgūšanas Latvijai ir pazemojoša.
Jau kuro reizi Aigars Kalvītis apgalvo, ka valdībā krīzes nav, taču viņa un Kārļa Šadurska vārdu pārmaiņa, premjeram viesojoties “Jaunā laika” frakcijā, beidzās gandrīz vai ar durvju parādīšanu valdības vadītājam.
Labi, ka šajā ar alkatību, nodevību, bailību un slimībām piesārņotajā pasaulē ir tādas baltas saliņas kā Lielās mūzikas balvas pasniegšana un koncerts, ko TV ekrānā vērojām sestdienas vakarā.
