Latviju, šķiet, pārvalda kāds ļauns gars ar atslēgu bunti pie sāniem. Periodiski aizcērtas kādas durvis un parādās uzraksts – SLĒGTS.
Latviju, šķiet, pārvalda kāds ļauns gars ar atslēgu bunti pie sāniem. Periodiski aizcērtas kādas durvis un parādās uzraksts – SLĒGTS. Slēgti dramatiskie un kinoteātri, dzelzceļa līnijas un stacijas, skolas un bērnudārzi, slimnīcas un sanatorijas, Latvijas pirmā, Jelgavas cukurfabrika. Un visbeidzot arī Brīvības piemineklis īsi pirms tautai nozīmīgām dienām 16. un 25. martā.
Šaubos, vai atklātībā nonāks “ģeniālās” idejas – sākt sakopšanas darbus pie Brīvības pieminekļa, kad zeme sasalusi un naktīs termometra stabiņš noslīd līdz mīnus 15 grādiem – autors. Apbrīnojami veikli premjers Aigars Kalvītis izlocījās no atbildes un atbildības. Valdība tikai iedevusi naudu, pārējais esot profesionāļu ziņā. Savukārt pēc viņu skaidrojuma, pieminekļa sakopšanas darbi esot procesā. Tajā, jādomā, iekļauts ilgstošs apdomas laiks, kas dīvainā kārtā sakrīt ar Latviešu leģiona dienu.
Mēs dzīvojam it kā divās realitātēs: virtuālajā jeb šķietamajā (brīvība) un reālajā (praktiskā pieredze). Es drīkstu nolikt ziedus un godināt kritušo piemiņu jebkurā vietā, kur guldīti padomju karavīri, varētu doties pie monumenta Uzvaras laukumā Rīgā pat ar sarkanu karogu rokās. Drošības sargi man goddevīgi pavērs ceļu. Bet par tiem, kas svešā mundierī piespiedu kārtā bija ierauti lielvaru izraisītajā karā, ne tikai man, bet arī vietvarai jārunā piesardzīgi. Citēju publicisti Andu Līci no “Latvijas Avīzes”: “Kā mēs nosargāsim valsti, ja nespējam nosargāt pat vienu dienu Brīvības pieminekli un tos vēstures dzirnās un pēckara melos maltos vīrus, pret kuriem genocīds turpinās arī šodien?”
Nekļūdīšos, teikdama, ka vairākas latviešu paaudzes izaugušas cukurbiešu vagās. Tā bija t. s. Ulmaņa laikos, Otrā pasaules kara gados un pēckara Latvijā. Arī 90., pārmaiņu gados, kad biešu laukos piepelnījās pat pilsētnieki un trīs cukurfabrikas strādāja ar pilnu jaudu. Tam nu ir pienācis gals. Lielā Eiropas atslēga jau noklakšķējusi, ka tikai latvju zemniekiem sirds izturētu.
Vēl ir kādas īpašas atslēgas. Tādas, kas ver durvis uz varas augstienēm. Tās nav vis politiķu rakstītas valsts attīstības reālas programmas, bet sabiedrībā populāras personas, kas ievelk Saeimā dažādu kalibru egocentriķus un runas vīrus, kuri jebkuru problēmu izlīdzina kā ar gludekli. Problēmas var rasties Tautas partijai, jo Maestro Raimonds Pauls, atcerējies tēva novēlējumu, no politikas atvadīšoties. Taču pieminētais “aizvietotājs” Artūrs Irbe paziņojis, ka attiecībā uz partijām viņš esot nevainīgs.
Ar īpašajām atslēgām viegli veras dažādu bordeļu durvis. Vēl vienai spēļu zālei ceļu bruģē arī Bauskā, solot pilsētniekiem astoņas darba vietas. Kāpēc gan bija jārīko tracis ar degvielas uzpildes stacijas būvi Bauskas centrā, par argumentu izvirzot 20 darba vietas nabaga pilsētniekiem, ja trīs spēļu zāles vien ar darbu varētu nodrošināt vēl vairāk cilvēku, un kur tad vēl peļņa. Tas nekas, ka caur asarām, vai mazums to jau lijis?
Sabiedrības duļķošanai valdība atkal sola atslēgt t. s. čekas maisus. Ja nav citu līdzekļu vēlētāju piebarošanai – prāta, gribas un godīguma –, tad vēl ir cerība “maisos” atrast kādu akmeni pretinieka noslīcināšanai. Pagaidām vienīgais Latvijas čekists Juris Bojārs precīzi zinot, ka čekas maisi varot iznīcināt vispārzināmus Latvijas elkus un viņi no šoka varot nomirt. Kāds cits politiķis ar atriebīgu smīniņu minēja, ka maisos esot arī daža populāra žurnālista vārds. Putra solās būt verdoša.
