Bailēs no zemestrīces Valsts prezidents Vili Krištopanu norīkoja veidot jauno Ministru kabinetu.
Bailēs no zemestrīces
Valsts prezidents Vili Krištopanu norīkoja veidot jauno Ministru kabinetu. Guntis Ulmanis savu lēmumu paziņoja «ar gariem zobiem», iztālēm, pats ar klātbūtni un rokasspiedienu nepagodinādams nominēto premjera kandidātu. Bet «es kā ministru prezidents» nemaz nebija apvainojies. «Malks», notiekošo vērojot, dungoja pazīstamas dziesmas melodiju ar saviem vārdiem: «Es tevi nemīlu, nemīlu, nemīlu, bet citas izejas man nav.»
Notikumi šonedēļ risinājās tik neloģiski, ka tos nākas izkārtot vismaz loģiskā secībā.
Veļu mēneša pēdējā dienā kļuva zināms Triju Zvaigžņu ordeņa domes lēmums – šī apbalvojuma augstāko pakāpi piešķirt domes priekšsēdētājam Valsts prezidentam Guntim Ulmanim. Ētisku apsvērumu dēļ «Malka» komentārs izpaliks.
Tajā pašā dienā apvienība «Tēvzemei un brīvībai/LNNK» domes sēdē nolēma atteikties no sava kandidāta uz premjera amatu, ieteikt Guntim Ulmanim nosaukt «ceļinieka» Viļa Krištopana kandidatūru un neiet valdībā kopā ar sociāldemokrātiem. Taču jau 1. novembrī, dvēseļu dienā, «tēvzemieši» piekrita noslēgt koalīciju ar «Latvijas ceļu» un Jauno partiju, pieļaujot atsevišķu sociāldemokrātu pieaicināšanu jaunās valdības atbalstam. «TB/LNNK» elektorāts jau jutās piesmiets.
2. novembrī «Latvijas ceļa» veidotās koalīcijas līgums steigā tika parakstīts, un «tēvzemiešu» vēlētāji pārliecinājās, ka no patriotiskās apvienības palikusi tikai čaumala. Andris Šķēle to nosauca par ideoloģisku nodevību. Uz dungošanu noskaņotajam «Malkam» atliek tikai piebilst: «Vēl ir laiks, vēl ir laiks… laboties!».
3. novembrī 7. Saeimas Prezidija vēlēšanas atklāti parādīja, ka tautas atbalstu guvušajām partijām valsts nav nekas vairāk kā sēžamvietu, nevis prāta ambīciju izpausmes lauks. Saeimas spīkera kandidāte Kristiāna Lībane neslēpa, ka savu karjeru upurējusi, lai iegūtu «tēvzemiešu» atbalstu Krištopanam. Atliek tikai minēt, kur mīt tas spēks, kas liek «tēvzemiešiem» un «jēpīšiem» (Jaunā partija) turēties zem viltīgās klukstes spārna.
Pēc nominēšanas Krištopans nekaunīgi paziņoja, ka Prezidija nepievilcīgajam sastāvam neesot nekā kopēja ar valdības veidošanu. Sakars ir tiešs un acīm redzams – aiz augstā «saimes» galda sasēdinātie ir garants, ka trūkstošās piecas balsis Krištopana valdības apstiprināšanai atradīsies.
Pēc kreisu tendenču iekrāsotās 3. novembra dienas uzzinājām, ka pirmās kārtas sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) Latvijas nebūs. Tās solītas tikai nākamā gada beigās un ar nosacījumu, ja nekas ļauns neatgadīsies. Lai atgadītos, jau rūpējas Tautas saskaņas partijas koordinators Rubiks, atkal uzturēdamies Maskavā. Augsne jeb svaru kauss pa kreisi 7. Saeimā jau sagatavots.
Augstie komisāri cerēja, ka lepnā latviešu tauta nepieņems labojumus Pilsonības likumā un viņiem būs viegli atrunāties. Nu van den Bruks aizbildinājās ar ES iekšējām problēmām. Demagoģija ir arī ES labi atalgoto komisāru galvenais ierocis.
Nobeigumā iepriecinoša vēsts: Vilis Krištopans jaunās valdības modeli nosaukšot tikai pēc 18. novembra. Apsveicami! Nevar taču ar politiskiem tirgiem sabojāt svētkus tūkstošiem latviešu.
