Mūsu izturības pārbaude ir beigusies. Priekšvēlēšanu politisko reklāmu pielīdzinu psiholoģiskam teroram, kad ievainojumi ārēji nav redzami, bet nervu sistēma ir sapluinīta pamatīgi.
Mūsu izturības pārbaude ir beigusies. Priekšvēlēšanu politisko reklāmu pielīdzinu psiholoģiskam teroram, kad ievainojumi ārēji nav redzami, bet nervu sistēma ir sapluinīta pamatīgi. Diezin vai krietnais Gundars Bērziņš ir atstājis rezervē kādu grasi kompensācijai par šo psiholoģisko ietekmēšanu, kas izvērsās radio un televīzijā pat vēlēšanu dienā.
Pārdomas raisīja plašsaziņas līdzekļu duālā attieksme pret trešās personas iesaistīšanos partiju reklamēšanā par pašu partiju biedru naudu. No vienas puses, žurnālistu asa vēršanās pret šo faktu, no otras puses, dāsns vietas piedāvājums politiķu neētiskajai pašreklāmai ēterā un preses slejās.
Vēlēšanu iznākums bija paredzams, un tas, domāju, nevienu nepārsteidza. Esam bijuši paklausīgi, un vecie atkal ir savās vietās. Gandarīti arī trīs oligarhi LŠŠ, ko krietna daļa vēlētāju tā arī nav pratuši atšifrēt. Velti Valsts prezidente vedina cilvēkus neaizmirst, par ko balsojuši, lai pēc vēlēšanām zinātu, no kā prasīt solīto. Varas kabinetu durvis ir pārāk smagas, lai tajās iesprauktos arī no reklāmām apdullinātais pilsonis. Citādi izsakoties, – pie vēlēšanu kastes reizi četros gados tautas pilnvaras beidzas.
Pārsteidza naids starp partijām, kas šķīlās “Milžu cīņu” pēdējā raundā, kad Jānis Domburs vadīja sarunas ar potenciālajiem jaunās valdības vadītājiem. Apmaiņa ar verbāliem sitieniem atgādināja slātaviešu un čangaliešu ķīviņus “Mērnieku laikos”. Pēdējais jautājums astoņu lielāko partiju pārstāvjiem bija – vai ir kaut kas tāds, par ko būtu jālūdz piedošana vēlētājiem, piemēram, meli vai kāda cita rīcība? Tas, protams, bija ļoti neērts un, iespējams, arī negaidīts “cīņas” fināls. A. Lembergs un A. Šlesers visai neveikli atšaudījās, bet A. Kalvītis runāja skaidri un nekautrīgi: “Es neesmu paradis melot, melojis neesmu, liekulības nav bijis.” Un nebija, par ko atvainoties. Dzidrs kā tikko aizsaluša ezera ledus. Bet kas gan nav dzirdējis premjera iemīļoto frāzi “Es tā neesmu teicis!”, kad žurnālisti atgādina par dažādos laikos paustā nesakritību, nemaz nerunājot par “Jūrmalgeitu”, kuras dēļ tautpartijiete Kristiāna Lībane-Šķēle nekandidēja uz 9. Saeimu. A. Lembergam izdevies aizslēpties aiz zaļajiem zemniekiem. Valdības veidotājam vajadzēs izšķirties – iet kopā ar Ventspils oligarha piesedzējiem vai korupcijas apkarotāju “Jauno laiku”.
Zelta zivtiņa nemainīja savus principus un nepiepildīja Vairas Vīķes-Freibergas karstāko vēlēšanos kļūt par ANO ģenerālsekretāri. Krievija acīmredzot ignorēja prezidentes pūliņus uzlabot attiecības ar austrumu kaimiņu un “uzmeta veto” ceļā uz augsto amatu, un V. Vīķe-Freiberga atsauca savu kandidatūru. Vai šīs pūles bija tā vērtas, lai vēlreiz pasaulē izskanētu Latvijas vārds, ja tajā pašā laikā pētījumi rāda, ka 81 procents Latvijas iedzīvotāju uzskata – mūsu valstī visaugstākā korupcija ir valdībā, medicīnā un muitā?
Pagājušajā nedēļā izmantoju retu izdevību kopā ar domubiedru grupu vienu dienu apskatīt Rietumzemgali. Saliekot kopā gūtos iespaidus, varu tikai atkārtot dzejnieces Māras Zālītes rakstīto par Latviju: “Mums viņa ir visskaistākā.”
