Reizumis šķiet, ka laika skrējienam daba netiek līdzi. Jau Ziemassvētki klauvē pie sirds, bet ārā neticamais – 10 grādu silts. Straujie pagriezieni valsts pārvaldē ne vienmēr pārvēršas siltuma grādos.
Reizumis šķiet, ka laika skrējienam daba netiek līdzi. Jau Ziemassvētki klauvē pie sirds, bet ārā neticamais – 10 grādu silts. Straujie pagriezieni valsts pārvaldē ne vienmēr pārvēršas siltuma grādos. Tur nav harmonijas, pat likumsakarības nav saskatāmas. Tikai partiju iegribas, savtīgas intereses, kuru saskarē rodas neparedzams juceklis. Pēc 9. Saeimas vēlēšanām arvien biežāk uzmācas šaubas: varbūt Vilim Krištopanam bijusi taisnība un mēs patiesi dzīvojam muļķu zemē?
Līdz pēdējam atlikta tiesībsarga institūcijas izveide. Ieceri termiņu vēl pagarināt Vaira Vīķe-Freiberga nosaukusi par neadekvātu, t. i., par uzdevumam neatbilstīgu. Kandidēt uz ombuda amatu atteicies Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš. Acīmredzot zina, cik neatkarīgs tiesībsargs varētu būt pašreizējās “politiskās diktatūras” apstākļos. Valdošais vairākums uz šo amatu bīda Tautas partijas biedru Latvijas Universitātes mācībspēku Ringoldu Balodi, “tēvzemieši” – politoloģijas profesori Rasmu Kārkliņu. Viņai arī sabiedrības atbalsts. Kandidātu izvērtēšana notiks 21. decembrī.
Varētu domāt, ka nekāda balsošana par tiesībsargu Saeimā pat nebūtu vajadzīga, dzirdot, kā diktatora tonī sabiedrības un žurnālistu šūmēšanos apsauca A. Kalvītis: “Būs Balodis! Par tādu Kārkliņu es neko nezinu.” Sašutumu neslēpa A. Endziņš: tas ir politisks pasūtījums, valdība sev vēlamos grib iespiest ar varu, aizmirstot, ka vairs nav 1934. gads.
Kreisā opozīcija nebūt nav tik nezinoša. Tai neesot pieņemams ne viens, ne otrs. Kārkliņa nezinot krievu valodu, bet Balodis piederīgs Tautas partijai.
No neziņas savulaik nav kautrējušies arī citi labējie politiķi. Pēc V. Vīķes-Freibergas ievēlēšanas par Valsts prezidenti V. Krištopans atzinās, ka šo cilvēku redzot pirmoreiz. Vēlāk par Jāņa Maizīša kandidatūru ģenerālprokurora amatam Rīgas kungi izteicās, ka šo vīru nepazīstot.
Arī ultimāta tonim ir sava priekšvēsture. Savulaik Andrejs Panteļejevs (LC) draudēja: premjers būs Bērziņš vai – ārkārtas vēlēšanas, bet vēl agrāk: Krištopans vai – pasaules gals.
Saeimas Juridiskā komisija dziļā vienprātībā noraidījusi valdības ieteiktos Satversmes tiesas tiesnešu kandidātus – gan kārtējo Balodi, vārdā Kaspars, gan Viktoru Skudru. Par apjukumu valdošajā koalīcijā liek domāt fakts, ka Juridisko komisiju vada tautpartijietis Mareks Segliņš no lepnās pozīcijas.
Par Valsts policijas priekšnieku atkal kļuvis Aldis Lieljuksis ar ne visai nevainojamu reputāciju. Iekšlietu ministra Ivara Godmaņa pirmo un, šķiet, ne pēdējo kadru rotāciju vērtē kolēģi valdībā: Godmanis savā laikā gandrīz radīja jaunu valsti, gan sakārtos arī policijas lauciņu. Godmanis pats: “Noslaucīsim savu priekšnamu!”
Tautas partijas vadību kongress pielēma A. Kalvītim. “Mēs esam situācijas noteicēji!” viņš lepni paziņoja. Gandrīz aizturētu elpu kongresa delegāti klausījušies partijas dibinātāja A. Šķēles runu, liekot manīt, ka viņa ietekme tikai pieaugs. To stiprinās arī Kristiānas Lībanes-Šķēles iekļaušana valdes sastāvā.
Zīmīgi uz šī varas un paštaisnuma pārņemto cilvēku rīcības fona skan mācītāja Jura Rubeņa sacītais pirmās Adventes svētdienā: cik gan daudz līdzekļu cilvēki gatavi tērēt savam ārējam izskatam un iespaidam un cik maz vai nemaz – garīgumam.
