Pēdējās nedēļās aktuāla ir kreklu, krēslu un emociju tēma.
Pēdējās nedēļās aktuāla ir kreklu, krēslu un emociju tēma. Pēc dziesmotās revolūcijas pie valsts apcirkņiem nonākušie, mūžīgu uzticību daudzcietušajai tautai zvērējušie, nu caur varas sietu izsijātie neslēpj, ka savs krekls katram bijis tuvāks. Atvadu asaras ir liekulīgas. Tepat jau viņi būs – ministriju, neskaitāmo departamentu, aģentūru un monopoluzņēmumu padomju dzīlēs.
Pēc krēslu dalīšanas redzamās daļas var nojaust, kas notiek aizkulisēs. Laiks ir liecinieks tam, ka pavēlnieks ir stiprs. Latvijas intereses ir nomainītas pret kaut ko taustāmāku. Loģiskais modelis – Tautas partija, «Latvijas ceļš» un «TB/LNNK» veidota valdība – netiek pieļauts, jo virsuzdevums ir izolēt Šķēli no valdības, no Saeimas Prezidija un pat no komisijām. Kāpēc no Šķēles bail? Nebaidās tikai no muļķiem.
Neapskaužamā situācijā pēc pašu gribas atrodas «tēvzemieši». «Latvijas ceļš» grib piespiest savu, pareizāk, sava diriģenta nepatīkamo lēmumu ar vājās koalīcijas partneru muti. Tāpēc tik pretrunīgi ir «tēvzemiešu» paziņojumi: mēs neiesaistīsimies valdībā, kurā būs sociāldemokrāti vai sociālisti (M. Grīnblats inteliģences konferencē 7. novembrī), un… kāds no sociķiem varētu gan būt (J. Dobelis dienu vēlāk). «Malkam» vēl prātā «TB/LNNK» ģenerālsekretāra Aigara Ķimeņa apgalvojums: «Ventspils nafta» mūs nefinansē, pat, ja piedāvātu, neņemtu! Kas gan varētu būt vēl stiprāks par naudu, ja ideoloģija ir nolikta malā?
Pašreiz «tēvzemiešu» vietu partiju izkārtojumā ieņēmusi Tautas partija: izstrādājusi Valodas likuma projektu, paziņojusi, ka Pilsonības likumam nepieciešams moratorijs uz četriem gadiem, saskatījusi ideoloģisko pretņu tuvināšanos. Savienoto trauku likums šoreiz attiecināms arī uz politiku.
Emocionālu apsvērumu dēļ lielākās dzelzceļa katastrofas vietā Vecumniekos nebija ieradies satiksmes ministrs – ja nu kabatā pat mutautiņa nav, vienīgi lentes griežamās šķēres?!
Kamēr trīs valdības veidotāji filozofē, premjerministrs Guntars Krasts ciemojas Norvēģijas karaļnamā un atklāj izstādi Briselē, pašā Eiropas Parlamenta ēkā, «Latvija atgriežas Eiropā». Vēl neiepazinies ar ekspozīciju, protestējis Krievijas pārstāvis. Kas vainīgs, tas bailīgs.
Savukārt Guntis Ulmanis ieteicis vēsturniekiem uzrakstīt Latvijas vēsturi ar eiropeisku koncepciju. Šo zinātnes nozari nevarot balstīt uz emocijām – uz atsevišķu cilvēku pārdzīvoto. Ūdensdzīvnieki arī prot «zīmēt» – un bez emocijām.
Emocionālais «Malks» pirms valsts svētkiem rozīgu rožu un eksotisku citu puķu tikpat rozīgi rotātu kartīšu starpā velti meklēja kaut ko latvisku, kas liecinātu: te ir mana dzimtene, smilšainais krasts. Apsveikumi Latvijas proklamēšanas 80. gadskārtā palika nenosūtīti. Karogi gan Universālveikalā esot nopērkami par pieņemamu cenu, kas liek cerēt, ka 18. novembrī valsts karogs plīvos pie katra nama un atgādinās tiem, kas jau aizmirsuši, – dzīvojam neatkarīgā Latvijā.
Nākamnedēļ nedomāsim par krekliem un krēsliem, krāsim tikai baltas emocijas!
