Sākot šīs nedēļas galveno stāstu, pieminēšu kāda kunga lāstu, kas uz prezidenta pili sūtīts, ar ļauniem vārdiem pildīts: kas robežlīgumu ar Krieviju parakstīs, tam visādas likstas uzkritīs.
Sākot šīs nedēļas galveno stāstu, pieminēšu kāda kunga lāstu, kas uz prezidenta pili sūtīts, ar ļauniem vārdiem pildīts: kas robežlīgumu ar Krieviju parakstīs, tam visādas likstas uzkritīs. Bet Kalvītis no Krievijas patriarha Aleksija otrā šķīstīts, lai kaimiņu sūtnim nekas nepieliptu nešķīsts. Mūsu premjers Fradkovam roku tik cieši spiedis, ka Kremļa kolēģis to tik tikko cietis. Bet tas tikai nieks salīdzinājumā ar dāvanām – Abrenes apriņķis un Punduru stacija piedevām.
Prieka paģiras kopā ar Krievijas caru Putinu lāpījuši, viens otram jautras anekdotes stāstījuši. Kalvītis no vecāku cilvēku runām atcerējies, kā savulaik kāds cits kungs Maskavā ālējies: “Pie Kremļa pils vārtiem stāv Kirhenšteins bāls ar lūgumu rokā pēc maizes un sāls.” Bet Kalvītis Dižais, tik asins un piens, pie Kremļa pils vārtiem nebūt vairs nav viens. Ir ministri un rūpnieku bari, lai izbeigti tiktu šprotu un naftas kari. Maskavas biedri ar vaigu skarbu dod latviešiem jaunu mājas darbu. Atkal vecā dziesma dedzināt dedzina: ir pilsonība mūsējiem jāpasteidzina! Ar Abreni vien gan ir par maz, jo draudzība prātā mums nav nemaz.
Ārlietu ministrs Pabriks Artis bija savulaik sajaucis kārtis, uzstādams līgumam pievienot deklarāciju, kas satracināja kaimiņu lielo nāciju. Tāpēc šoreiz norādījums bijis pikts – nekādu politisku piedevu, kā likts! Kalvītis to svēti solījies, stingro vīru priekšā klanījies – “pardon!” un “sorry”, un “izviņiķe” arī.
Ceļā uz mājām mūsējiem šķiet – naftas straumes jau aumaļām iet. Gaisā virmo degvielas smārds – ostām un makiem kumosiņš gards. Sapņos ielaužas bēdīga vēsts, Baltkrievijā naftas vads plēsts, un Daugava, mūsu likteņa upe, pamazām kļūst par “soļarkas” zupu. Tas nav stāsts par apgāztu bišu stropu, bet par lielu dabas katastrofu.
Nelaime nekad nenāk viena, liksta pie likstas tad sienas. Kā adata siena čupā pazudis ar pieciem cietuma gadiem sodītais Milušs, vēl atrasts nav korumpantu lielmanis, policijas ilgi meklētais Lasmanis. Tauta jau baumo, ka izgaisis arī Liepnieks, bijušais premjeru gudrais padomnieks. Arī ar to viss vēl nav beidzies, kāds līgumam kāju priekšā likt steidzies. Opozīcija jau dodas uz Satversmes tiesu, lai ar visu sirdi un miesu panāktu robežlīguma liegumu ar Satversmes 3. panta lielumu. Nevienu zemes pēdu nevarot kādam atdot bez bēdu, esot cits ceļš ejams – tas tikai referendumā lemjams.
Kopš ievēlēts tiesībsargs Apsītis Romāns, viņš nebija ne dzirdams, ne manāms. Te pēkšņi ar ziņojumu nācis, ka šo to jau apsvērt sācis. Partiju vēlēšanu izdevumu griesti nevarot būt līdz debesīm sviesti. Vajagot tomēr domāt ar prātu, nevis ar parastu slotas kātu.
Politiķu un juristu diskusijā “Kas notiek Latvijā?” skaidru valodu runāja Lejiņš Atis, drošības likumu grozījumu steigu sapratis: tas bija darīts, lai oligarhiem netiktu uz pēdām un arī turpmāk dzīvotu bez bēdām. Kā nu redzams, būs jāstrādā bez tiem, kas ir un būs izmētāti pa cietumiem. Saeimas likumi skanēs kā flauta, ar tiem leposies visa tauta.
Pavisam nopietni runājot, jau rīt ir iespējams labu darbiņu padarīt: savu parakstu lietā likt, naudas un mērķu mudžeklī pie skaidrības tikt.
