Valsts jubilejas nedēļas jūsma izgaisa kā salūta krāsu deja Rīgas un Bauskas debesīs. Viens mirklis, un vairs tikai atmiņas.
Valsts jubilejas nedēļas jūsma izgaisa kā salūta krāsu deja Rīgas un Bauskas debesīs. Viens mirklis, un vairs tikai atmiņas. Ministru prezidents Guntars Krasts teica: «Mums jāspēj atšķirt, kas mums der un kas mums neder.» No tā, kas mums palicis…
Publiciste Marina Kosteņecka, pieminot Sanktpēterburgā noslepkavoto demokrāti Gaļinu Starovoitovu, brīdināja arī mūs: kamēr Latvijā dala 1991. gadā iegūto pīrāgu, komunisti gaida savu stundu, un tā strauji tuvojas.
Kā atbalss teiktajam bija Jāņa Jurkāna un Alfrēda Rubika vizīte Maskavā 23. un 24. novembrī. «Divjūgs» ticies ar pilsētas mēru Lužkovu, kurš licis manīt, ka palīdzēs tiem uzņēmumiem Latvijā, kuri sponsorējuši «Saskaņas» pirmsvēlēšanu kampaņu, un atgādinājis, ka palīdzējis kreisajiem «gan morāli, gan tehniski». Par visu ir jāmaksā, tikai – kāda ir likme? Ārlietu ministrs Valdis Birkavs no šī fakta komentāra atteicās, baidīdamies aizskart iespējamos palīgus jaunās valdības iebalsošanā. Katram ar savu varžaci jārēķinās – sāp, bet vaļā netiec.
Kristiāna Lībane («LC») paziņoja nolemtību: esot bijis jāizvēlas mazākais ļaunums, t. i., mazākumvaldība. Iebilda Valsts prezidents Guntis Ulmanis, teikdams, ka prātīgāk būtu izvēlēties mazāko labumu, un aicināja deputātus būt apdomīgiem un balsot par to, kas Latvijai labāk der. Politologs A. Pabriks izvērsa prezidenta un K. Lībanes versiju par ļaunumiem un labumiem, uzskatot, ka Latvijai mazākais ļaunums būtu par Viļa Krištopana valdību nebalsot.
«Tēvzemieši» cenzdamies kaut cik apslāpēt savu vēlētāju dusmu uzliesmojumus, atteicās piedalīties valdībā, ja tajā būs kaut viens sociāldemokrātu ministrs, un nebija kategoriski prasībā pēc ārlietu ministra portfeļa. Bet viņus nemulsināja, ka koalīcijas valdību varētu ievēlēt ar rubikiešu rokām, pareizāk – kājām. Aiz trim zvaigznēm ilgi neslēpsies!
«Mirdzi kā zvaigzne!» – ar šo tēlnieka Kārļa Zāles savulaik izraudzīto simbolu sākusies ziedojumu vākšana Brīvības pieminekļa kapitālajam remontam. Mūsu priekšteči to cēla no mazumiņa, vai mēs vājāki esam? Par spīti tiem, kuriem brīvības vārds rīklē spriežas, un par godu tiem, kas spēja Brīvības pieminekli pusgadsimtu paglābt no iznīcības.
Pāri trim zvaigznēm aizskanējuši skandāli un skandāliņi. Andris Šķēle paziņoja (it kā jau zināmo), ka valdību veido nevis Krištopans, bet Ventspils Lembergs. To pašu pauda arī «ceļinieks» Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis. Bija trāpīts naglai uz galvas, jo ekonomikas ministrs Strujevičs vēl paspēja viņu atbrīvot no aģentūras valdes priekšsēdētāja amata. Naudas vara mazu dara.
Neatkarīgi no Saeimas balsojuma par jauno valdību bez sava ministra paliek lauksaimnieki. Acīmredzot tranzītvalstī zemkopība būs tikai dažu cilvēku vaļasprieks. Bet tieši Latvijas laukos radies fenomens, ko apbrīno pasaule – latvju dainas. Andrejs Eglītis «Vakarstundā» sacīja: «Un tas ir brīnišķīgi, ka mums ir kaut kas tāds, kas nav tulkojams citās valodās.»
