Pilsētā iededzinātas rajona galvenās egles. Gaisā virmo skuju aromāts un vēl daudz kas, tikko jaušams.
Pilsētā iededzinātas rajona galvenās egles. Gaisā virmo skuju aromāts un vēl daudz kas, tikko jaušams. Laikam gan katrs bērns pateiks, ka smaržo pēc piparkūkām un Ziemassvētkiem.
Noskaņām un dāvanu saiņiem pa vidu maisās vīruss, te degunā, te kaklā ieķēries, un neatlaižas. Saaukstēšanās slimībām tomēr ir kāda laba īpašība – tās pāriet.
Taču ir kaites, kas, šķiet, nepāries nekad. Valsts galvenie vīri pamazām piepūšas kā gumijas baloni. Premjera Viļa Krištopana izrunāšanās ar žurnālistiem atgādināja plātīga puišeļa dižošanos ar dārgu rotaļlietu kaimiņbērnu barā. Tikai spēļlietiņa ir pārāk nozīmīga – mūsu visu valsts.
Pirms vēlēšanām premjers dažiem žurnālistiem uzticējis pat sava mobilā telefona numuru, bet tagad paziņojis, ka viņam apnikuši (jau!?) žurnālistu bari, kas nemitīgi sekojot. Nebrīnīsimies, ja pavisam drīz kāds teiks, ka viņam riebjas mūžam neapmierinātā tauta.
Nepārejoša ir valdības, Saeimas komisiju veidošana un pārveidošana. Nupat V. Krištopans izraudzījis kandidātu zemkopības ministra amatam jelgavnieka Pētera Salkazanova personā. Kaut gan viņš ir no sociāldemokrātu aprindām, partijas biedri bijuši izbrīnīti par premjera izvēli. Pārsteigts pat Juris Bojārs, kurš par paklausību balsojumā, valdību vēlot, pieprasa solīto tūlīt, brokastlaiku negaidot.
Savu piekrišanu vēl kavējas pateikt «tēvzemieši». Taču, vērojot viņu klīrīgumu visā valdības lipināšanas procesā, ir skaidrāks par skaidru – Salkazanovu pieņems. Arī politiskajām spēlītēm ir savi noteikumi.
Vērtējot «TB/LNNK» lokano mugurkaulu, raidījumā «Skats no malas» žurnālists Askolds Rodins to nosauca par hordu (skrimšļaina, nesegmentēta muguras gareniska stiegra). Rādās, ka ne vienam politiķim vien smadzeņu centri sāk pārvietoties no galvas uz zemākiem «plauktiem», visbiežāk – uz kabatām jeb interešu centriem.
Mugurkauls (vai horda?) sācis šķobīties arī Tautas saskaņas partijas līderim Jānim Jurkānam attieksmē pret partijas idejisko bosu Alfrēdu Rubiku, kurš visas sabiedrības priekšā (televīzijas raidījumā «Tādi esam») atzina, ka Staļins nemaz tik slikts neesot bijis. Distancēšanos no šādiem uzskatiem Jānis Jurkāns pauda nepārliecinoši, un zemteksts izlīda kā adata no kamola: es norobežojos no Rubika ideoloģijas, bet ne no viņa sakariem un naudas, ar ko viņš mūs atkal iecēla saulītē.
Dienu pēc Rubika vaļsirdīgās atzīšanās tika atzīmēta vēl viena komunistiskā terora upuru piemiņas diena – 6. decembris, kad 1937. gadā Krievijā sākās pret latviešiem vērsts genocīds un bojā aizgāja vairāk nekā 70 tūkstoš mūsu tautiešu. Arī Bauskā dažviet bija izlikti karogi sēru noformējumā.
Kopš 7. decembra Guntis Ulmanis ar kundzi devušies garākā ceļojumā. Dānijā prezidents nolasījis lekciju par jauno laiku Latvijā. Ar ko gan viņš lepojās? Tīras, šķiet, vairs ir tikai Baibas Skrides vijoles skaņas.
Reizē ar premjeru un uzņēmējiem uz Japānu devies Rīgas mērs Andris Bērziņš ar valstiski svarīgu uzdevumu – piedalīties rotaļklucīša pasniegšanā zilonītei Zuzei Kobes zoodārzā.
