Pulkstenis ir pieci pēcpusdienā sestdienā. Latvijas Radio pārraida Centrālās vēlēšanu komisijas informāciju par tautas nobalsošanas gaitu valstī. Piedalījušies 445076 balsstiesīgie vēlētāji jeb 30,09 procenti. Interneta portālos lasāms, ka valdošās koalīcijas deputāti jau berzē rokas – «sorosistiem» arī šoreiz neizdosies.Jā, atlikušajās sešās stundās savākt iztrūkstošos vairāk nekā 20 procentu balsu ir gandrīz neiespējami. Bet brīnumi mēdz notikt.Lai kāds arī būtu iznākums, ir vērts atcerēties notikumu secību līdz referenduma dienai. Pēdējās nedēļas sākumā vēl nebija gandrīz nekādas aģitācijas vai skaidrojumu, kāpēc īsti būtu jābalso par grozījumiem Satversmē. Turpretī koalīcijas politiķi, plašsaziņas līdzekļu žurnālistu aicināti, izmantoja radio un televīzijas ētera bezmaksas laiku, lai iebaidītu savus vēlētājus – ja piedalīsities referendumā, jau otrā dienā nonāksit citā Latvijā, sāksies haoss, pie varas nāks kreisie jeb krievu partijas, tāpēc aicinām palikt mājās. Tautas partijas pravietis jeb gaišreģis G. Bērziņš draudēja pat ar lata devalvāciju. Pavisam nesen kādu citu pareģi par šādu baumu izplatīšanu sauca pie kriminālās atbildības, bet Tautas partijas vecbiedrs drīkst muldēt krustu šķērsu, un par to nekas. Par šādu no politiķa par zemnieku kļuvušā G. Bērziņa izrunāšanos bija sašutuši arī Latvijas Bankas speciālisti.Visniknāk pret tautas plašākām tiesībām pašai lemt savu likteni, kā tas ierakstīts Satversmē, uzstājās Saeimas spīkers, otrā persona valstī, G. Daudze, piesaucot divvalodības nostiprināšanu un divkopienu valsts izveidošanu. Par to ļoti aizvainota, un pamatoti, jutās rakstniece un publiciste M. Kosteņecka. Viņa atgādināja, ka nevis krievi, bet vecās Eiropas pilsoņi tiešā un pārnestā nozīmē čurā pie Brīvības pieminekļa Rīgā, un aicināja tieši latviešus iet uz referendumu, jo nākamās reizes var arī nebūt.Izmisīgie centieni atturēt valsts pilsoņus no dalības referendumā liecināja, ka valdošā koalīcija ir patiesi izbijusies, jo īpaši pēc tam, kad beidzot parādījās aicinājumi tautai 2. augustā doties uz vēlēšanu iecirkņiem un atgādināt par savām tiesībām, kā arī pierādīt, ka neesam aunu bars, kuru var regulēt ar gana pīcku.Vēlēšanu iecirknī kāds Bauskā labi pazīstams cilvēks mani sveica svētkos. Jā, tā bija svētku diena, uz kuru gājām no pērnā gada rudens. Izjūtas bija tuvu tām, kad 1991. gadā piedalījāmies aptaujā «Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?». Toreiz jāvārdu teica 73,68 procenti balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju…Es pilnīgi saprotu pie varas nonākušo tuviniekus, radus, saprotu arī «bomžus», par prātu nodzērušajiem nerunājot, bet mani baida neizlēmīgie, it kā dziļā alā ieramsušies mērenie, vienaldzīgie, varbūt arī bailīgie, tie Latvijas pilsoņi, kuri šo dienu nogulēja ēnā vai saulītē, sirdsapziņas nepamodināti. Viņu dēļ es baidos, ka pienāks laiks un mēs patiesi kādu rītu atmodīsimies «pavisam citā Latvijā».Ir svētdienas, 3. augusta, agra rīta stunda. Brīnums nav noticis, bet 608202 (40,14 procentu) Latvijas pilsoņu balsis par tiesībām atlaist pašu ievēlēto Saeimu valdības vīriem lika jau sestdienas vakarā paziņot, ka «referendumā piedalījušos pilsoņu viedoklis ir jārespektē». Tā ir tautas politiska uzvara.
