Latviešu spīts uzvarēja. Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa draudzīgi brīdinošie norādījumi – vecajiem palikt savās vietās – pie Brīvības pieminekļa pulcēja vairākus tūkstošus rīdzinieku un viesu.
Latviešu spīts uzvarēja. Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa draudzīgi brīdinošie norādījumi – vecajiem palikt savās vietās – pie Brīvības pieminekļa pulcēja vairākus tūkstošus rīdzinieku un viesu. Aculiecinieki stāsta, ka jutušies kā tālajos Atmodas gados. Bet aiz Rīgas kongresu nama sanākušo trokšņotāju vidū varēja būt arī to lēģeru sargi, kuros kailo dzīvību vilka bijušie leģionāri.
Tautai svešajiem bāliņiem, kuri no TV ekrāniem centās iestāstīt, cik bīstamas ir «veco vīru spēles», svētvakarā būs savs negods pirtī uz lāvas jāizper. Tas nebūs viegli, jo morālie traipi nolobās gausāk nekā miesīgie netīrumi.
Dienu pirms notikuma, par kuru mēles un spalvas trina visu mēnesi, galveno politiķu iemīļots pasviediens žurnālistiem bija – es nekomentēšu! Valsts prezidents un pat tēvzemietis Guntars Krasts atteicās paust savu viedokli par valdības biežo noskaņu maiņu attiecībā pret savas zemes pagātni un tās dzīvajiem lieciniekiem. Vienīgi premjers Vilis Krištopans neskopojās ar komentāriem, kas ieies vēsturē ar cinismu un domas seklumu.
Lielais Vilis īpaši izcēlās Latviešu karavīru atceres dienas pēcvārdā, pauzdams sašutumu par dažu deputātu piedalīšanos gājienā pie Brīvības pieminekļa: es kā cilvēks, kura tēvs arī ir bijis leģionārs, varu tikai apbrīnot politikāņu vēlmi visur maisīties. Bijušo partijas kolēģi Jāni Lagzdiņu viņš ironiski nosauca par ģēniju, kurš atgādinot «tirgus tanti, kas seko visiem dzērāju kautiņiem līdzi».
Leģionāri necer, ka premjers kādreiz atvainosies par viņu pielīdzināšanu sabiedrības padibenēm (pie tā viņi pieraduši pusgadsimtu). Tāpat kā deputātam J. Lagzdiņam, viņiem gluži vienkārši ir žēl un kauns par to, ka «mūsu valdību vada šāds cilvēks». «Malku» nomāc arī bezspēcība pret prastumu un nekaunību.
Pēc 30 pasaules telekompāniju un neskaitāmu drošības vīru ielenktā leģionāru svinīgi mierīgā gājiena un Staļintēva gaisā palaišanas ar baloniem Valsts prezidents Guntis Ulmanis atkārtoti paziņoja, ka 16. marts kā atceres diena no saraksta jāsvītro. Paldies Dievam, prezidentam par maz spēka to izdzēst no kalendāra un atmiņām.
Astoņus gadus pēc neatkarības pasludināšanas valdība izsecinājusi, ka tās rīcībā neesot Latvijas vēstures vērtējuma. Lai pārklātu «balto plankumu», izveidota īpaša komisija. Ar skumjām jāsecina, ka pie varas nokļuvušajiem nav bijis un nav pašiem sava un nemainīga skatījuma par viņiem uzticētās valsts likteni. Publicists un vēsturnieks Visvaldis Lācis ir pret vēstures politizēšanu: «Patiesība stāv augstāk par politiku!»
Notikumus Rīgā un citviet Latvijā aizēnoja šmuce Briselē, kad, korupcijā vainota, atkāpās Eiropas Komisija ar visiem komisāriem. Vai mēs tevi vēl sastapsim, van der Stūl?
Naudas lietas tracina arī Latviju, kaut gan Vilis Krištopans apgalvo, ka situācija ir stabila: bankās, ar bezdarbu un ar leģionāriem… Turpretī Andris Šķēle spriež tā: «Es nezinu pasaulē valsti, kur, krītot vienai no piecām vadošajām bankām, finansu ministrs paliek amatā.»
Pēc nedēļas šausmu naktis un izsūtījuma gadus Sibīrijā atcerēsies vēl viena «vēsturiski izveidojusies» vecļaužu grupa. Vēl nav dzirdēts, cik tālu no viņiem distancēsies politiķi un cik tuvu pienāks «politikāņi».
