Ieklausoties diskusijās par «jā» vai «nē» ticības mācības iekļaušanai skolu mācību programmā, gribu izteikt savu viedokli.
Ieklausoties diskusijās par «jā» vai «nē» ticības mācības iekļaušanai skolu mācību programmā, gribu izteikt savu viedokli. Manuprāt, nevajag jaukt laicīgās skolas lietas ar to, kas piedien kristīgajām draudzēm.
Vairākus gadus dzīvoju Rīgā, tomēr arvien vēl sekoju visam, kas notiek dzimtajā pilsētā Bauskā. Atceros atmodas laika sākumu, kad vedu savus mazbērnus uz luterāņu svētdienas skoliņu, ko tolaik vadīja gaiša, jauka skolotāja Ingrīda. Vēlāk uzzināju, ka viņa ir mācītāja meita un uz Latviju atbraukusi no Amerikas. Aizkustināja, cik sirsnīgi viņa prata runāt ar bērniem, skaidrojot Bībeles baušļus. Kopā ar mazajiem Ingrīdas sacītajā ieklausījās arī vecāki. Viņa minēja visvienkāršākos piemērus no savas dzīves, un katrs vārds bija saprotams. Kad rokas salikuši visi kopā lūdzām Dievu, šķita, ka laiks apstājas. Tobrīd arī pār mani nāca atskārsme, ka līdz šim, visus iepriekšējos gadus, ir trūcis īstā cilvēka – patiesa kristieša, kurš mani uzrunātu, vedot pie Dieva.
Atļaušos šaubīties, vai to spēs skolotājs, kurš būs tikai apguvis reliģijas mācības pamatus. Būtiskākais nav iekļaut vai neiekļaut ticības mācību skolas programmā. Cīnoties tikai par principu, ideju var pat iznīcināt.
Ticības mācības, Bībeles mācības apguve ir kristīgo draudžu, svētdienas skolu patiess pienākums. Tur ar bērniem strādā Dieva aicināti cilvēki, kuri to dara ar prieku, neprasot atlīdzību. Uz ielas vai diskotēkā bērniem var pāri nodarīt. Svētdienas skolā ar viņiem nekas slikts nevar notikt.
V. Krastiņa, bijusī baušķeniece
