Kultūras iestādes vadītājs, skolas direktors – godājami un cienījami amati, kurus ieņemt noteikti kārotu ne viens vien darboties gribošs un savu varēšanu apliecināt spējīgs speciālists.Izrādās, esmu atpalicis izpratnē par cienījamu un sabiedrībā augstu vērtētu amatu. Pierādījums tam ir niecīgais pretendentu skaits vadīt mācību iestādi Mežgaļos un kultūras namu Bauskas novada centrā.Pēc atkārtoti izsludināta konkursa vēlmi vadīt skolu izteica tikai viena persona. Arī tautas nama direktora krēsla kārotāju skaits niecīgs – tikai seši. Protams, to var skaidrot ar pārspīlētajām prasībām, kas bija izvirzītas skolas vadītājam, – izstrādāt iestādes attīstības ilgtermiņa koncepciju. Pareizi uz to bija norādījis kāds komentētājs internetā – nav skaidra izglītības koncepcija novadā kopumā, bet pieprasa mazas lauku skolas attīstības vīziju.Vaina šo amatu neiekārojamībā, šķiet, meklējama citur – valsts politikā, vadošās elites attieksmē pret izglītības, kultūras nozari. Organizācijas «Culturleab» apkopotā informācija liecina, ka šajā gadā kultūra noteikti nav pašvaldību prioritāte. Arī izvērtējot Kultūras ministrijas funkcijas, eksperti šīs nozares nepieciešamību valsts prioritāšu sarakstā aizbīdījuši zemu jo zemu. Lūk, arī rezultāts.Negrib vairs talantīgie, uzņēmīgie un darbīgie, jaunu ideju pildīti «kalnu gāzēji» strādāt kultūras, izglītības lauciņā. Īpaši sāpīgi tas ir izglītības jomā, jo jauni, ambiciozi, enerģijas pārpilni, darboties griboši cilvēki skolās tikpat kā neienāk. Paužot cieņu ikvienam klases priekšā stāvošam pedagogam, arvien bažīgāk domāju par nākotni. Vai tiešām skola būs tā vieta, kur strādās citviet nederīgie un sevi apliecināt nespējīgie «lūzeri»?
