Šorīt agri dārzā kūkoja dzeguze. Saule vēl nebija izstiepusi zelta starus, vien gaiši blāva ausma klusi lējās no leišmales puses.
Šorīt agri dārzā kūkoja dzeguze. Saule vēl nebija izstiepusi zelta starus, vien gaiši blāva ausma klusi lējās no leišmales puses. Taču viņa kūkoja, aizgūtnēm skaitīdama vai nu kādam atvēlētās dienas, vai sēri iezvanīja savus vientulības gadus. Divzilbīgajā balsienu ritmā bija saklausāma vien sāpīga atkārtošanās, kas līdzinājās vientuļnieka skumjai vakara lūgšanai ļaut nākamajā dienā piedzīvot skaisto satikšanās mirkli. Dzeguzes balss rosināja pārdomas par vientulību, šo šķietami absurdo parādību mūsdienu savītā, samudžinātā un visus vienojošā pasaulē.
Atmiņu grāmatai par Noru Bumbieri virsrakstā liktas Jāņa Petera dzejoļa rindas «Nepalikt vienai tumsā». «Tās, manuprāt, raksturo Noras īstenās alkas. Nepalikt vienai tumsā, avotā plaukstas mērkt…» raksta grāmatas autore Ineta Meimane.
Kas tas ir par apburto loku, kuru mums apkārt apvijusi vientulība? Kā nekad agrāk esam saistīti, vienoti kopējā sakaru tīklā, interneta tīmeklī. Par nedaudz latiem nopērkami mobilie telefoni un bāzes staciju tīkla pārklājums vai visā valstī ļauj mums ik minūti sazināties ar jebkuru tīkamu cilvēku. Dažbrīd šķiet, ka vairums ļaužu to arī dara, neizslēdzot telefonu un ļaujot būt aizsniedzamiem jebkurā vietā un situācijā: darba sanāksmē, teātrī, saunā un tūrisma pārgājienā. Esam vienoti, esam kopā, bet tajā pašā laikā – vientuļi, elektronizēti, datorizēti un internetizēti vientuļi.
Aktieris Pēteris Liepiņš jubilejas intervijā «Neatkarīgajā Rīta Avīzē» lieliski iezīmē šo virtuālo vientulību: «Vadīju Ziemassvētku sarīkojumu telekomunikāciju speciālistiem. «Cik labi, ka satiekamies!» priecājās kāds datoreksperts. «Drīz jau mēs tikai internetā svinēsim.» Prieks, ka to atzīst un saprot speciālists, kas pats ar šīm lietām nodarbojas. Nekas nevar aizvietot dzīva cilvēka klātbūtni, acu skatiena siltumu, strāvu, starojumu… Bet mēs tik sēžam pie interneta, pie televizoriem un gaidām…»
Te nu esam nonākuši – visi kopā, visi vienoti un tik vientuļi. Kad reizi gadā, februārī, «Bauskas Dzīve» lasītājiem rada iespēju ievietot iepazīšanās sludinājumus, pasta somā vēstuļu netrūkst. Līdzās nenopietnām, intrigu un piedzīvojumu kārām vairums ir tādu, kuru autoriem patiesi ir vēlēšanās vismaz ar avīzes starpniecību kādu satikt. Šādās reizēs negribas ironizēt, jo to, cik ļoti sāp vientulība, spēj saprast tikai tas, kurš tās ieslēgts.
Vai ir kāds risinājums? Vai uzvelt darbu nastu sabiedrisko, nevalstisko organizāciju, pašvaldības, valsts plecos? Vai tas līdzēs, šaubos. Viss tikai pašu rokās un varbūt vēl tās dzeguzes, kura tik izmisīgi skaitīja šorīt ābeļu dārzā. Likteņa skaitļi tie bija, arī cerības un vēlmju pilni. Varbūt izslēgt visus datorus, telefonus, izskrūvēt «korķus» elektrosadales skapī un vadīt vienu dienu, dzeguzes balsi klausoties. Ja ne citādi, vismaz skumjajai kūkotājai būsim vientulību kliedējuši.
