Žēlastību lūdzošas bērna rokas ir grūti nepamanīt un paiet garām. Īpaši ļaudīm, kuru bērnība bija karš vai Sibīrijas saltums, kad sapņos rādījās maize.
Žēlastību lūdzošas bērna rokas ir grūti nepamanīt un paiet garām. Īpaši ļaudīm, kuru bērnība bija karš vai Sibīrijas saltums, kad sapņos rādījās maize.
Manas pārdomas tapušas pēc Ģimenes un sociālā atbalsta centra vadītājas S. Tilgales aicinājuma cilvēkiem neklusēt.
Neesmu ēdis
Pie Bauzes tirgus vārtiem mazs puisītis, pavērsis augšup bērnišķīgās acis, lūdz desmit santīmus maizītei. Sākas viņa iztaujāšana. Māmiņa slima. Viņai nav naudiņas. Tētim darba nav. Puisītis neesot ēdis. Tie – Bauskas izsalkušie bērni. Izrādās: viņš ir no Codes. Naudiņa viņam vispār nav vajadzīga. Tā nepieciešama “viņam”. Pēc skarba jautājuma “kam?” puisītis ar rociņu norāda uz kioska stūri. Aiz tā redzams pamatskolas pēdējo klašu zēna lūrošais ģīmis, kurš vēro, kā tas viss te beigsies. Sajutis briesmas, tas pameta kompanjonu un steigā pazuda cilvēku jūklī. Puisīša stāsts bija iepriekš izdomāta pasaciņa.
Nepametiet naktī!
Uz trotuāra pie pareizticīgo baznīcas kāds cits puisītis, satumstot naktij, lūdz 20 santīmiņus, lai varētu aizbraukt mājās uz Iecavu. Viņš paliks viens naktī tumsā uz ielas. Šausmas. Skarbā tonī pajautāju, kāpēc viņš ir te un kādēļ viņam vajadzīga naudiņa. tas steidzīgi nozuda baznīcas ēku ēnā. Tur viņu sagaidīja neliels pusaudžu bariņš un atskanēja ķērkstošas replikas. Reizumis pa Bausku klīst šāds bariņš, ar bravūrīgu uzvedību aizskarot arī vientuļi ejošus cilvēkus.
10. decembrī Uzvaras ielā jau paliels Bauskas pamatskolas audzēknis, kā viņš teica, lūdza desmit santīmiņus, lai varētu aizbraukt mājās uz Pilsrundāli. Seko pazīstams stāsts. Puišelis tiek pamācīts, lai savas bēdas pasaka policista onkulim. Viņš noteikti palīdzēs. Un tad notiek negaidītais. Pēkšņi nez no kurienes parādās tāds pats gaišmatains puišelis ar šaudīgām zaglēna acīm, apaļīgu seju. Saķer šo aiz piedurknes un steidzīgi rauj prom.
Naudas prasītājs ar tādu uzvārdu, kuru tas pateica, Bauskas pamatskolā nemācās. Tāds esot Iecavas internātpamatskolā. Apšaubāms arī viņa teiktais uzvārds. Viņš negāja uz autobusu pieturu, bet gan uz pretējo pusi. Iepriekšminētā un šī puišeļa nosauktās biļešu cenas ir meli.
Citi viņu lielākie līdzaudži veikalu tuvumā jau lūdz naudu uzstājīgi un neatlaidīgi. Bauskas tumšākās un gaišākās vietās tiek apgūta māka izvēlēties upurus. Katram tie klāt neiet. Šie daži piemēri vien apstiprina S. Tilgales atziņu par ielu bērnu esamību Bauskā.
Tumsā līst asinis
Iet laiks. Buciņiem izaug ragi. Nāsis ošņā naudas smaku. Ar desmit kapeiciņām senāk un desmit santīmiņiem tagad vairs nepietiek. Atskatīsimies uz dažām mežonībām gados, kad vēl bija kapeikas, un vēlāk, kad nāca santīmi.
Uzvaras ielā nakts bariņa ielenktais un uz trotuāra notriektais baušķenieks, nespēdams vairs piecelties, rāpus glābjas, lienot caur dzīvžogu tuvāk pie cilvēkiem. Šie spraucas caur dzīvžogu tam pakaļ. Par tālāko ir slimnīcas izziņa. Divas lauztas ribas. Saspārdīta mugura nieru apvidū. Asiņainas rētas galvā, uz sejas un kājām. Tas par to, ka šis cilvēks nesmēķē un viņam nebija cigaretes, ko tiem iedot. Un šis nav vienīgais skumjais piemērs.
Atkal kāds dod
Un atkal Korfa dārzā uz soliņa piesēdušai pensionārei kāds puisītis žēlīgi lūdz santīmiņus maizītei. Bērniņš nav ēdis. Un pensionāre kā kristīgs cilvēks žēlsirdībai Jēzus Kristus vārdā no savas niecīgās pensijas arī ieliek viņa izstieptajā rociņā prasītos santīmiņus.
Domājams – viņa un arī citi zina, ka sena tautas gudrība māca: dabūtu niķi izdzīt nevar. Gadsimtos krātas tautas gudrības nevērības sekas ir pateiktas. Sociālos jautājumus kārto citādāk.
