Ceļosim! Uzrakstus franču valodā pielabo korsikāņu mēlei.
Ceļosim! Uzrakstus franču valodā pielabo korsikāņu mēlei
Bijusī dāviniete Liena Rozīte, zvērināta advokāte, pagājušajā mēnesī apceļoja Korsiku.
Liena sen iecerētajā, bet dažādu iemeslu dēļ neīstenotajā braucienā devās kopā ar paziņu un vēl 35 Latvijas tūristiem. Ceļojuma nosaukums bija “Mežonīgā skaistule Korsika”. Konkrēta temata braucienam nebija. To varētu raksturot kā īsu, ļoti visaptverošu ieskatu Korsikas dzīvē. Tūristi nedaudz uzkavējās Korsikas vidienē, bet pārsvarā salas pusē, kas stiepjas gar Vidusjūru. Tur krasti ir robaini, zeme – klinšaina, apaugusi ar makiju, kas pavasaros zied. Savvaļā ganījās cūciņas, brīžam šauro un līkumoto autoceļu lēnām šķērsoja kāda govs…
Otrā salas pusē ir Ligūrijas jūra ar visai līdzenu piekrastes reljefu un izteiktākām civilizācijas pēdām. Korsika ir arī Napoleona Bonaparta dzimtene. Par to visvairāk liecību ir viņa dzimtajā pilsētā Ajačo, kas vienlaikus ir Dienvidkorsikas prefektūras centrs un visas Korsikas galvaspilsēta.
Korsikāņu separātisms
Tā kā brauciens bija ar autobusu, vairākas dienas pagāja ceļā. Tūristi Korsikā uzturējās piecas dienas. “Tas ir par maz, lai kārtīgi izbaudītu salas valdzinājumu! Laiks bija saulains, īsti pavasarīgs, proti, dienā gaisa temperatūra svārstījās no apmēram plus 16 līdz pat 27 grādiem, bet vakari pēc saulrieta, pēc pulksten astoņiem vakarā, bija pavēsi,” stāsta Liena.
Korsikā visai maz jūtama saistība ar Franciju. Gandrīz visi korsikāņi ar ārzemniekiem runā franču valodā, taču viņiem ir sava valoda, kas pēc skanējuma ir tuvāka itāliešu mēlei. Visas norādes uz ceļa zīmēm ir gan franču, gan korsikāņu valodā. “Tieši ceļa norādes ir lielisks piemērs tam, ka vietējie franču valodu (vai drīzāk Franciju) īpaši neciena. Nomaļākās vietās uzraksti franču valodā ir sabojāti – sašauti, aizkrāsoti vai pielaboti, lai atbilstu korsikāņu valodai. Arī suvenīri ir izteikti korsikāniski, attēlojot salas kontūru vai Korsikas karogu. Uz vairāku automašīnu numura zīmēm burts “F”, kas liecinātu par piederību Francijai, aizstāts ar “Corse”. Laikam jau tā mūsdienās izpaužas korsikāņu separātisms, vēlēšanās būt neatkarīgiem no Francijas. Tomēr pilnīgi neatkarīgai Korsikai pastāvēt būtu visai sarežģīti. Radās iespaids, ka pašlaik sala nespētu sevi nodrošināt ar visu nepieciešamo. Infrastruktūras attīstību, piemēram, labos autoceļus, veicinājusi tieši Francija un Eiropas Savienība,” pārdomās dalās Liena.
Korsika ir neparasta zeme. Īpaši pasakaina ir tās skaistā, bet mežonīgā daba, piemēram, klintis uz jūras fona pie Porto līča. Laikam jau bija pārāk maz laika, lai spētu saskatīt ko nepatīkamu, teic tūriste. Tā kā viņa pirms brauciena ievākusi daudz informācijas par salu, pārsteigt bijis grūti. Taču Liena pilnīgi neizjutusi vietumis aprakstīto korsikāņu “izteikto neviesmīlību”. Vēl interesants atklājums bijis tas, ka Korsikā audzē korķa kokus un to mizu plaši izmanto dažādu izstrādājumu, arī suvenīru, darināšanai.
Pieņem, bet neizdabā
Salai raksturīga iezīme – vietējie konditorejā daudz izmanto kastaņu miltus. Korsikāņu virtuve ir līdzīga citām Vidusjūras reģiona zemēm. Krodziņos piedāvā daudz zivju un citas jūras veltes. “Garšīgi bija arī cūkgaļas ēdieni, lazanja. Varu paslavēt arī vietējos vīnus, bez kuriem neiztikt labās pusdienās. Neparasts varētu likties miršu liķieris, ko ražo laikam tikai Korsikā,” stāsta ceļotāja.
Par korsikāņu ikdienu un viņu dzīvesveidu Liena var spriest tikai no saviem novērojumiem, jo par to nav stāstīts un īpaši organizēti pasākumi kopā ar vietējiem nav bijuši. “Lai vairāk sazinātos ar korsikāņiem, man pietrūka franču valodas zināšanu, jo svešvalodās runā tikai retais salas iedzīvotājs. Daudzi korsikāņi iztiku pelna ar tūrismu saistītās nozarēs – tirdzniecībā un apkalpojošā jomā. Viņi arī zvejo. Patika tirgotāju laipnā, bet pavisam neuzbāzīgā attieksme pret tūristiem. Radās izjūta, ka vietējie ceļotājus pieņem kā faktu un apzinās, ka tas lielā mērā ir viņu peļņas avots. Viņi dzīvo savu ikdienas dzīvi, necenšoties tūristus īpaši pievilināt vai izdabāt viņu vēlmēm, bet arī negrib, lai ceļotāji traucētu viņu ikdienas nesteidzīgo ritmu. Korsikānis var šauras ieliņas vidū atstāt savu automašīnu un aiziet uz kādām desmit minūtēm padzert kafiju. Vietējais būs ļoti neapmierināts, ja tūristi, kuru autobusi nevar tikt garām viņa spēkratam, salinieku šai nodarbē traucēs,” atceras ceļotāja.
Liena, protams, gribētu vēl kādreiz atgriezties Korsikā. Brauciens viņai atstājis ļoti labu iespaidu. Tā bijusi relaksācija, atslēgšanās no ikdienas darbiem. Taču nekāda lielā fiziskā atpūta nesanākusi. No rītiem agri jāceļas un daudz jāstaigā kājām, lai varētu tuvāk izbaudīt salas brīnišķīgo dabu. Liena uzskata, ka šāds ceļojums nebūs piemērots tiem, kam patīk brīvdienas laiski pavadīt kādā kūrortā un kas gaida komfortu un īpašu attieksmi pret tūristu. Interesanti būs tiem, kam patīk Eiropas dienvidi, neskarta daba un kalni, arī ceļotājiem ar motocikliem, jo tur tiešām esot īsta motociklistu paradīze. Protams, arī vēsturniekiem, kuri interesējas par Napoleona dzīvi, ir vērts aizbraukt uz Korsiku. ?
***
viedoklis
SIA “Impro ceļojumi” konsultants IVARS BĒRZIŅŠ:
– Uz Korsiku nedodas ievērojams skaits tūristu no Latvijas, jo brauciens ir dārgs un ceļš garš. Par korsikāņu blēdīgo garu ir daudz leģendu. No viņiem var mācīties, kā “pumpēt” naudu no Eiropas Savienības. Piemēram, “nejauši” nodeg kalna nogāze un vietējie paprasa finansējumu ganāmpulku uzturēšanai ziemā.
